„Tehnika noveco, bet brīnums nenoveco,” ar šādiem vārdiem savulaik kāda vēl padomju laikā izdota zinātniskās fantastikas stāstu krājuma neiztrūkstošā priekšvārda autors raksturoja to, ko lasītāji bija apjautuši jau sen – ka zinātniskā fantastika tieši tās racionālisma dēļ ir žanrs, kura darbiem bieži ir neglābjama tendence kļūt arhaiskam. Nu, kuru gan vairs šobrīd pārsteidz ceļojumi uz Mēnesi vai astoņdesmit dienās ap Zemeslodi? Savukārt fantāzija, būdama mītiska, bieži izrādās pārlaicīga. Tātad veidojas paradokss: jo mūsdienīgāk fantazējam, jo ātrāk šī fantazēšana noveco.
Taču minēto paradoksu nekādi nevar attiecināt uz amerikāņu rakstnieci, vienu no pasaules fantāzijas un fantastikas guru Ursulu le Gvinu , kurai latviešu valodā nupat klajā nācis hrestomātiskais, 1969. gadā tapušais darbs „ Tumsas kreisā roka”: darbs, kurš izpelnījās gan publicēšanas gada prestižās Hugo un Nebula literārās balvas, gan ierindojies otrajā vietā starp simt visu laiku labākajām zinātniskās fantastikas grāmatām. Latviešu lasītājs le Gvinu jau pazīst pēc 1996.–1997. gadā izdotās fantāzijas žanra tetraloģijas „Jūrzemes burvis” (izdevniecība Hekate), un „Tumsas kreisā roka” ļauj atsaukt atmiņā ne tikai autores apbrīnojami erudīto rakstību un piesātināto stilu, bet arī acu priekšā uzburt vienlaikus divas pasaules – romānā aprakstīto Ziemas planētu un 1960. gadu Ameriku, kurā top šis blīvi simboliskais un līdz asarām cilvēciskais stāsts.
„Tumsas kreisā roka” vispirms jau bija apvērsums paša žanra
iekšienē: ja līdz tam zinātniskajā fantastikā dominēja „vīrišķīgi”
sižeti: piedzīvojumi, kosmosa izpēte, tehnoloģiskās uzvaras, – tad
līdz ar Ursulas le Gvinas darbiem fantastikas žanrs sāk pievērst
uzmanību sociālpsiholoģiskiem un attiecību jautājumiem;
fantastiskais un tehnoloģiskais kļūst par fonu sarunai par to, kā
cilvēks uztver cilvēku, kā pieņemt citādo, kā ieraudzīt sevi ar
“svešā” acīm.
„Tumsas kreisā roka” prasmīgi invertē romāna tapšanas laikā gana
bieži sastopamās žanra klišejas „citplanētietis viesojas uz
Zemes/cilvēks apgūst svešas planētas”, padarot to par „es kā
citplanētietis viesojos uz svešas Zemes”. Jau ar stāstījuma
pirmajām rindām lasītājs tiek iesviests citādā pasaulē, kura
vienlaikus ir un nav līdzīga mums pazīstamajai – pasaulē, uz kuras
vienpadsmit mēnešus gadā valda skarbāka vai maigāka ziema un
sasalums, pasaulē, kuras iedzīvotāji ir vienlaikus bezdzimuma
un abdzimumu. Rakstniece paņem šos pieņēmumus un ripina tos kā
bumbiņas cauri mums ierasto pieņēmumu, klišeju un aizspriedumu
ķegļiem, ar sociāla ķirurga precizitāti pētot: sagāzīsies?
Nesagāzīsies? Ja sagāzīsies, tad kā? Kā autore raksta darba ievadā,
šādas spēles ar iespējamībām ir zinātniskās fantastikas žanra
izejas punkts un galamērķis. Un vienlaikus ar Ziemas planētu mūsu
priekšā atveras arī 1960. gadu beigu Amerika – pretrunas starp
dzimumiem, tradicionālajām sieviešu un vīriešu lomām, aukstā kara
vēsmas un politiskais saspīlējums starp divām tālaika pasaules
lielvarām – to visu uzmanīgs lasītājs atradīs starp
rindām.
Un tomēr „Tumsas kreisā roka” ir ne tikai „domu eksperiments”, bet arī stāstījums, kurš ievelk sevī nemanot un neatlaidīgi. No diviem „dotajiem” – Getenas mūžīgās ziemas un iedzīvotāju dzimumNEatšķirībām – rakstniece būvē pasauli ar tās kultūru, tradīcijām, mitoloģiju (stāsta audumā nereti viegli ievijot geteniešu mītus, nostāstus, leģendas, kuri vienlaikus piešķir papildnozīmi pamata sižetam un ļauj izprast svešā un savējā attiecību komplicētību). Le Gvina raksta blīvi, graciozi un piesātināti, salīdzinoši nelielā lappušu skaitā panākot tādu izteiksmes un vēstījuma bagātību, kādu nereti šī paša žanra autori velti pūlas sasniegt trīs un vairāk sējumu garās sērijās.
Lasītājs ar nolūku netiek uzreiz iepazīstināts ar daudziem no svešās pasaules jēdzieniem, atšifrējot tos tikai pakāpeniski un kontekstā. Tāpēc rodas sajūta, ka mēs katrs kopā ar nākotnes planētu savienības Ekumēnes sūtni Dženli Ai (Zemes cilvēku) savā ritmā iepazīstam jauno, stindzinoši auksto pasauli, „kur starp galda piederumiem ir neliels rīks, ar ko salauzt ledu dzeramajā kausā”, pūlamies iemācīties palūkoties uz cilvēku ārpus dzimuma noteiktajiem rāmjiem (lasot tādus teikumus kā „karalis bija stāvoklī” un „mana dzīvokļa saimniece bija pļāpīgs vīrs”, neviļus salecas pat tolerantākie), mokāmies neziņā, cenšoties izprast Getenas sarežģīto sociālo paradumu shēmas un neizprotamos goda kodeksa principus, jūtamies pārsteigti, atrodot „svešajā” tieši to pašu cēlumu un nodevību ko „savējā”. Daudz kas ir jāuzmin no pustoņiem, mājieniem, nepateiktā – šī nav grāmata, ko lasīt, acīm pārlecot rindkopas, bet gan lēni izgaršojama, pārlasāma, izdomājama.
Un tomēr romāna pamatā nav diskusija nedz par dzimumiem, nedz politiku. Tā ir mītiskā dualitāte, kas ietverta jau nosaukumā (un atšifrēta daudz vēlāk, vienam no Ziemas iedzīvotājiem citējot senu lūgšanu: „Gaisma ir tumsas kreisā roka”), kas ir planētas ne-reliģijas (kas radniecīga taoismam un le Gvinas darbos bieži paustajam Austrumu garīgumam) pamatā un kas parādās, Dženli Ai un Estravenam, nežēlastībā kritušajam Getenas varenajam, kopīgi šķērsojot vairāk nekā tūkstoš kilometru polārā ledāja, kur saules un sniega spilgtumā vairs nav saskatāmas priekšmetu ēnas, bet bez tām nav iespējams pārvietoties: nepārvaramo pretišķību nepieciešamā vienotība, iņ un jan aplis, bez kura tie paliek tikai atsevišķi melni un balti nenosakāmas formas ķēpājumi.
Pēc pēdējās lappuses aizšķiršanas paliek nevis pārsātinājuma,
bet izsalkuma sajūta. Šajā pasaulē mums bijis ļauts ieskatīties
tikai pa durvju spraugu, un no šī skatiena mēs esam apžilbuši: no
gaismēnu kontrastiem, no valodas plīvojuma, no domu krāšņuma. Un
varbūt pēc durvju aizvēršanās mēs apjaušam, ka esam paskatījušies
paši uz savu pasauli leduspuķu klātā spoguļattēlā.
Bārbala Simsone, "Kultūras Diena", 13.07.12.
