Grāmata, kas saņēmusi Radošās Eiropas līdzfinansējumu. Lietuvā labi godalgots rakstnieks. Tulkotāja, kura atzinīgi izteicās par šīm novelēm. Grāmatu izstādē aicināts, intervēts un izcelts. Pārāk daudz labu lietu, lai tā vienkārši ignorētu šo grāmatu. Tad nu bibliotēkā kā ieraudzīju, tā ņēmu ciet.
Iegrimstot tekstā, tas labais pamazām sāka atkāpties. It kā jau viss ir pareizi- teksti, lai arī īsi, ir ar dziļu vēstījumu, tulkojums ļoti labs, bet…nu jā- noveles jau paģēr to negaidīto un ne vienmēr pozitīvo, tik šoreiz gribējās vaicāt- kāpēc man jālasa tik depresīvs vēstījums? Var jau būt, ka pa vidu bija arī kāds mierīgāks vēstījums ar kādu pozitīvāku nokrāsu, bet kopumā tas viss pazuda aiz līķiem, izvarošanas, pamestiem bērniem, bezcerības…
Noteikti ir vajadzīgs arī šāds vēstījums, kas tev iesit ar to bomi un ne reizi vien. Bet te nu lasītājam pašam ir jāsaprot vai viņam ir vēlme šo laist caur sevi. Ja jā, tad aiziet- būs labs literārs šoks ar pamatīgu drebulīti, ko spēj sniegt tikai pati reālās dzīves notikumi. Ja nu tomēr pašam lasītājam neprasās šādas sajūtas, tad grāmatu nevajadzētu lasīt. Vismaz par sevi es varu teikt- man šī grāmata neko neiedeva. Neko pozitīvu. Vienīgi neizpratni par šo bēdu koncentrātu. Jā, pēc tam jau sapratu- man to nevajadzēja lasīt.
