Vids Morkūns (Vidas Morkūnas, 1962) ir lietuviešu prozaiķis, dzejnieks un tulkotājs. Izdevis vienu dzejas un trīs īsprozas krājumus, daudz publicējies periodikā. Jau divdesmit gadus tulko literatūru no angļu, vācu, krievu un poļu valodas. Īsprozas grāmata Ceļinieku stacijas, no kuras nākuši šeit publicētie teksti, saņēma Lietuvas 2019. gada radošākās grāmatas titulu un iekļuva gada labāko prozas grāmatu pieciniekā. Tagad to izdevis arī apgāds Zvaigzne ABC. Vids Morkūns saņēmis arī Jurģa Kunčina prēmiju (2014) un Antana Vaičulaiča balvu par gada labāko noveli (2010). Viņa īsproza ir poētisks sāpju un skumju, vai varbūt vienkārši cilvēciskās esamības koncentrāts īsās ainās, no kurām katrā ir ietverts tik daudz, ka citiem pietiktu veselam romānam. Teksti, kas trāpa pa jūtīgiem punktiem, liek saviebties, aizmiegt acis un novērsties, sajust līdzjūtību un žēlumu, bet brīžam arī sasmīdina vai uzmirdzina cerību. Esmu tulkojusi daudz, bet Ceļinieku stacijas noteikti ir viena no spēcīgākajām grāmatām, ar kurām man laimējies strādāt.
***/vēlīnās
Degu kaunā, bet tik un tā nespēju atbrīvoties no kārdinājuma aprakstīt to tuneli: augšā pie griestiem stiepjas izolācijas vatē ievīstīta caurule ar vietumis atlupušām pluskām; šur tur tā ir caura, un uz nelīdzenās grīdas pakšķ smagas, tumšas lāses; lielākā daļa lampiņu zem apķepušajiem kupoliem izdegušas.
Gājām pustumsā. Ratiņus stūmu es. Kad to ritentiņi uz grīdas grumbām palēcās, katru reizi nodrebēja arī no palaga apakšas izsprukusī mammas sirmo matu šķipsna.
Pie morga durvīm sieviņa, kas mūs pavadīja, attapās, ka nav paķērusi līdzi atslēgas, un salīkusi aizklumzāja pa garo tuneli atpakaļ.
Mēs abi ar mammu palikām viņu gaidīt. Sadauzītā abažūrā turpat dažu soļu attālumā gurdeni spīdēja spuldze. Durvis bija tikko nokrāsotas – zaļas, to augšējā kreisajā stūrī, ielipis krāsā, mocījās garkājains zirneklis. Tas atkal un atkal pietupās, kā gatavodamies lēcienam, taču nevis atbrīvojās, bet ieķepa arvien dziļāk. Viena tievā kājele trīsēja, notrūkusi nost no rumpja.
Palags, ar kuru mamma bija pārklāta, bija paslīdējis lejup un līdz pat izspūrušajām, biezajām uzacīm atsedzis dzeltūksnēju pieri. No caurules pie griestiem tai uzkrita brūna ūdens piliens. Pavilku drānu pāri sejai, bet tad otrā galā iznira kājas, ieautas īstas islandiešu vilnas zeķēs. Zināju, ka pēdējos piecus mēnešus mamma nebija ļāvusi tās noaut.
Nomaucu zeķes no viņa sastingušajām kājām un paņēmu. Tā arī aiznesu mammas nāvi sev līdzi kabatās. Nobirusi ar nedzīvas ādas plēksnēm, nāve palika tajās īstās islandiešu vilnas zeķēs un tur paliks – aizmirsta, bezspēcīga, bezvārda – pat tad, kad vairs nebūs neviena, kam par to zināt.
***/bagātie
Viņu mīlestība iedegās skolas šaurajā ēdnīciņā. Pusdienās todien bija borščs, šnicele, kompots. Nu, gandrīz kā vienmēr. Visapkārt trokšņoja skolēni, fizkultūras skolotājs ar putna uzvārdu ēdot mētāja jociņus, zem pārstumdīto krēslu kājām cīkstēja nodilušais, noplukušais linolejs, grabēja trauki. Paceldama dakšiņu, viņa vienlaikus pacēla arī acis, paraudzījās uz pretī sēdošo sproggalvi ar tumšām, izspūrušām cirtām un biezstiklu brillēm, un šis īsais skatiens izlēma visu turpmāko viņu abu dzīvi. Viņš skatienu sajuta, bet neko neizrādīja, tikai samulsis sakumpa vēl vairāk, nolīka zemāk pār pustukšo bļodiņu ar sārto šķidrumu un ne no šā, ne no tā nobraucīja no galda virsmas neredzamas maizes drupačas. Pēc tam arī pats uz viņu zagšus paskatījās. Un pārņēma tāds siltums – ne ar kādām formulām neizteikt!
Abi bija matemātikas skolotāji, abi – tuvredzīgi, tikai viņas briļļu rāmītis bija smalciņš, no metāla, bet viņam brilles bija biezā, masīvā raga ietvarā.
Kopā atnākuši pusdienās, viņi kopā no ēdnīciņas arī izgāja. Tā arī palika kopā. Kopā laboja mājasdarbus, kopā steidzās pie palaidnīgu, slinku audzēkņu vecākiem, kopā brauca uz kvalifikācijas celšanas kursiem, paretam – ekskursijās. Kopā pārcēlās uz citu skolu. Lai arī kur ietu, lai arī ko darītu – vienmēr viens otram pieglaudušies, rokās saķērušies. Skolēni gan paķiķināja, kolēģi aiz muguras pasmējās, bet viņiem abiem bija vienalga. Tā arī palika nešķirami. Pat redzi beigu beigās – pēc daudziem gadiem – pavisam zaudēja gandrīz reizē. Viņa tikai mazlietiņ agrāk.
***/stacijas
Karolina apstājās un, nocēlusi no pleciem mugursomu, apsēdās uz kraujas malas. Citi gāja un aizgāja, bet viņai gribējās pabūt vienatnē, palūkoties apkārt. Tālumā vienā pusē zaļoja meži, otrā – pelēki vīdēja rūpnīcas korpusi un skursteņi, drusku vairāk pa labi, visiem spēkiem cīkstēdamās ar ūdenstorni, augšup stiepās pilsētiņas baznīcas smaile. Zemu lejā starp sekliem, duļķainiem ūdeņiem līkumoja izdangāti celiņi, pa kuriem neviens, izņemot smagsvara tehniku, nebraukāja. Šur tur uz drupanās, iesārti pelēkās grunts nedrošiem ielāpiem spīdēja zaļums. No stāvas, bālganas nogāzes aizsega ārā rēgojās milzīga, netīri dzeltena ekskavatora pakaļgals, virs nogāzes – strēles virsotne. Gigantiskās bedres pretējā malā, kur rakšanas darbi sen vairs nenotika, augi kuploja drošāk, tur gan krūmi jau bija sazēluši biezāki, gan ūdens zaigoja dziļāks, piesātināti zils – gandrīz kā debesis.
Te bija Karolinas pasaules iedīglis, dzimtā vieta, meitene jutās nonākusi pie saviem pirmsākumiem, taču dalīties šajās dārgajās sajūtās ar mazpazīstamiem cilvēkiem viņai nenāca ne prātā, negribējās dzirdēt visus tos: “Tiešām? Ai, cik interesanti!”, “Bet mana dzimtā vieta…”, “Kas gan te par sākotni, tikai dubļaina bedre, nekas vairāk!”
Turpat līdzās uz grants nolaidās cielava.
– Apmaldījies? – Karolina to uzrunāja un smaidot pamāja ar roku.
Putniņš par atbildi notrīsināja asti, un viņu abu ceļi šķīrās.
***/no nededzināta māla
Autobuss sabojājās, vēl neizbraucis no meža. Nekāds nopietnais bojājums tas gan nebija – šoferis knibinājās gar motoru varbūt minūtes divdesmit, ne ilgāk. Daži pasažieri paspēja izsmēķēt pa cigaretei, citi aizskrēja uz krūmiem, ko biezā slānī sedza grantētā lielceļa putekļi. Taču, ja nebūtu bijis šo, lai arī īso minūšu, pieturu autobuss būtu sasniedzis laikā, pēc grafika, un Vīkše Z. droši vien nebūtu paguvis tā apskaisties…
Pietura – kā jau pierasts ceļmalās netālu no viensētām, netālu no mazajiem ciemiem, kuros maršruta autobusi pat neiegriežas, – bija neliela, sen balsinātām sienām, toties no pamatiem līdz jumtam notetovēta ar rupjībām, personvārdiem un visvisādiem saukļiem. Soliņš ar vienu vienīgu atlikušu šķērskoku pieturā ietilpa. Uz tā vienīgā šķērša viņa sēdēja. Sarāvusies, galvu nokārusi. Vīkše Z. ar televīzijas antenu rokās (veda to uz rajona centru remontēt) nervozi mīņājās no kājas uz kāju, ik pa brīdim ieskatījās pulkstenī, grafikā, pablenza uz ceļu un debesīm. Īstenībā viņš nekur nesteidzās un tik nepacietīgi gaidīja nevis to nolādēto autobusu, bet ieganstu ļaut vaļu niknumam. Nu, teiksim, kaut atkritumi no apgāztās urnas uzbirtu uz izejamajiem apaviem. Vai sāktos stiprs lietus. Vai arī – lūk, pēc tā Vīkše Z. alka visvairāk – sieva beidzot pavērtu muti un sāktu ko pārmest. Taču viņa… sterva… pacietīgi klusēja. Par spīti, skaidrs, ka par spīti!
Par ieganstu kļuva asarainais sievas skatiens. Vīkše Z. tobrīd stāvēja ar muguru pret viņu, nieka soļa attālumā. Viņš skaidri sajuta, ka sieva, pacēlusi acis, dzeļas viņam starp lāpstiņām. Pagriezdamies vēl paguva samanīt viņas asaras, bet vairs nesavaldījās vai droši vien nemaz negribēja savaldīties. No visa spēka zvēla sievai ar antenu, un tās irbulis līdz pusei ietriecās viņas kreisajā acī. Sieviete kaut kā nedabīgi izliecās, atgāza galvu, nevis iekliedzās, bet itin kā ierāva gaisu plaušās un tūliņ pat saļima. Vīkše Z. antenu jau ar asiņainu kātu atplēsa nost un trieca vēlreiz. Irbulis – cits, ne tas pats – ieurbās deniņos. Pat gribēdams nevarētu tik precīzi trāpīt. Šoreiz viegli izvilkt neizdevās, nācās sievai, jau gulošai blakus soliņam, piemīt kaklu. Spēki Vīkšem Z. izsīka – un arī niknums apslāpa – pēc divdesmit septītā sitiena.
Mikrobusiņa vadītājs nīgrodamies palielināja ātrumu un apdzina noputējušu maršruta autobusu. Viņš dusmojās katru reizi, kad bija spiests vadāt rajona etnogrāfisko ansambli, jo tie ziņģētāji savu tautisko repertuāru bļaurēja visur un vienmēr. Rāva vaļā arī tagad, pat logu rūtis drebēja. Varbūt apdullis no trokšņa, kas valdīja šaurajā salonā, varbūt izklaidības dēļ šoferis vienreiz nenogriezās tur, kur vajadzēja, bet nogriezās, kur nevajadzēja, un apmaldījās. Par laimi, tuvodamies ceļmalas pieturai, ieraudzīja, ka pie tās staba uz platformas betona sēž vīrietis. Pajautāšu ceļu, dziedošā busiņa šoferis nodomāja, uzspiezdams uz bremzēm.
***/sarkanbikši
Dzids bija valodas džezmenis, gleznoja džezu, bet klausījās pārsvarā blūzu. Tāpēc drusku kliboja.
No lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere
