Savā ziņā jau jebkuru stāstu krājumu vajag lasīt, ieturot distanci starp stāstiem, un tieši tāpat arī dzejoļu krājumu. Ķēdes, pievilkšanās un atgrūšanās spēkus starp atsevišķiem darbiem, krājuma kompozīciju, grāmatas kopuma sajūtu – to visu vajag, bet atsevišķums un pašpietiekamība tomēr atšķir īsās formas no romāniem un episkiem sacerējumiem. Morkūna lappusi vai divas garie mirkļromāni ir īpašs gadījums. Es apstājos aiz katra, lai gan rutīna un interese dzen lasīt tālāk. Ir jāļauj tam notikt. Nepalaist garām staciju, izkāpt un padzīvot tajā, netraukties no punkta uz punktu kā švīkai, kas pārsvītro dzīvi pēc dzīves. Paturēt Kristum to krustu, noslaucīt pieri. Neviens cits tev visu neizstāstīs, tikai tu pats. Jā, nu man šī grāmata ļauj atkal apliecināt savas sensenās aizdomas: proza ir dzeja.
No lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere
Rīga: Zvaigzne ABC, 2023
