Gan lasītāji, gan kritika pelnīti slavēja autores prasmi
filigrānā, detaļām bagātā, bet vienlaikus nepārblīvētā prozā
klusināti izstāstīt par būtisko – sākot no 20. gadsimta
vēsturisko peripetiju atstātajām brūcēm latvieša apziņā līdz
mazajām un privātajām vīrieša un sievietes, vecāka un bērna, mātes
un meitas attiecību krīzēm.
Debijas krājumam divus gadus vēlāk seko jauns krājums, kura
nosaukumā šoreiz vairs nav likta tik spilgta vizuālā metafora kā
pirmajam, bet gan daudznozīmīgais un latviešiem tik tuvais teiciens
“Tad redzēs”. Grāmatas "Tad redzēs"
atvēršanas svētki notiks 27. septembrī pulksten 17.30 Zvaigznes
prezentāciju zālē K. Valdemāra ielā 6, Rīgā.
Krājumā iekļauti deviņi stāsti, kuros rakstniece turpina,
papildina un izvērš pirmajā grāmatā iesākto mūžam aktuālo
problemātiku – cilvēcisko attiecību nebeidzamos
mezglojumus. Daces Vīgantes prozas stilu joprojām gribas
dēvēt par klusinātu – tajā nav skaļu epitetu, dramatisku dialogu,
trauksmainu mirkļu, tomēr tieši šī klusinātība ļauj nepārtraukti
sajust dziļu zemdegu spriedzi, kādu izjūt stāstu personāži. Otra
rakstnieces prozas īpatnība ir taustāmās un pārpasaulīgās pasaules
ciešais savijums: kaut gan teksts bieži ir izteikti vizuāls,
autorei akcentējot precīzi reālistiski tvertas detaļas, katrā
sīkumā ietverts arī simboliskais, nepasakāmais līmenis, kuru
apzinās gan varoņi, gan lasītājs un kuru bieži vien nav iespējams
nosaukt vārdā.
Autore savu stāstu sižetiem izvēlas mūsdienu vidi, kādu to redz
“parastais” cilvēks – pat stāstos, kuru darbība risinās ārzemju
ceļojumos, dominē cilvēcisks, sadzīvisks skatījums uz notiekošo,
kas savukārt ļauj lasītājam šajos stāstos viegli atrast sev tuvo un
pazīstamo. Tas ir mūsdienu trīsdesmitgadnieka un
četrdesmitgadnieka skatiens – tāda cilvēka skatiens, kurš savā
dzīvē pieredzējis gan padomju sistēmas absurda teātri, gan pārmaiņu
laika haosu, gan neatkarības gadu “saldo nastu”. Šis
skatiens attiecīgi ir nedaudz skeptisks, nedaudz ironisks, tomēr
vienlaikus glabā sevī arī aizkustinoši bērnišķīgu ticību tam, ka
virs prozaiskās sadzīves slāņa – kas veido lielākās stāstu daļas
“redzamo”, pirmo līmeni – slēpjas kaut kas lielāks par ikdienu,
steigu, pārpratumiem un sāpēm. Tas tad arī tas, par ko autore
krājuma noslēdzošajā stāstā noslēpumaini bilst: “Tad redzēs.”
Pieejama arī
e-grāmata.
