“Zilie jūras vērši” ir jau otrais latviešu
autoru fantāzijas un fantastikas stāstu krājums, kuru izdod
izdevniecība Zvaigzne ABC, ļaujot debitēt daudziem jaunajiem
rakstniekiem, kā arī jau zināmiem autoriem ļauj atkārtoti
apliecināt sava talanta spožumu.
Stāstu krājumā iekļauti 20 stāsti, kuru autori ir 18 rakstnieki –
gan debitanti, gan pieredzējuši rakstnieki. Stāsti, kas publicēti
šajā grāmatā, tika izvēlēti konkursā “Sapņu laiks 2″, kuru pagājušā
gadā rīkoja izdevniecība Zvaigzne ABC. Pirmo vietu konkursā saņēma
Tējtasītes bloga autore Anna Kalna,
kura uzvaras laurus plūca ar veseliem trim stāstiem (“Domracis”,
“SIA Harons” un “Skārda mūza Melānija”), otro vietu saņēma
Lilija Berzinska ar stāstu “Filemons”, bet trešajā
vietā ierindojās Džeina Tamuļeviča ar stāstu
“Zilie jūras vērši”. Par spīti tam, ka stāstu krājumu radījuši 18
dažādi rakstnieki, grāmatā valda vienota noskaņa un saturiski
vairāki stāsti ir diezgan līdzīgi un tādu izteiktu kontrastu ir
samērā maz.
Sāksim ar favorītiem: Mani absolūti apbūra Lilijas
Berzinskas stāsts “Filemons”, kurā reinkarnācijas tēma
tika atspoguļota ļoti meistarīgi, iepinot stāstā šausmu stāsta
elementus, turklāt priecē tas, ka autore lasītāju baida ne ar
asinīm, bet gluži kingiskā manierē – dodot vaļu lasītāja
fantāzijai. (Ja par šo stāstu man būtu jāliek atsevišķs vērtējums,
tad tas noteikti būtu desmitnieks.) Varēja just, ka rakstniece
veikusi rūpīgu izpētes darbu, kā arī pie stāsta strādājusi
pedantiski, turklāt visu pasniegusi diezgan inteliģentā
manierē.
No trim Annas Kalnas stāstiem man vislabāk patika
“SIA Harons”, kura gaisotne ir samērā drūma, bet atstāj
pārdomu pēcgaršu, kā arī nepazūd no atmiņas nākamajā dienā, kā tas
ir ar dažiem citiem stāstu krājumā iekļautajiem stāstiem.
Ja kāds no rakstniekiem spēj uzburt patiešām maģisku atmosfēru, tad
tā ir Ieva Melgalve. Līdzīgi kā citi stāstu
krājuma lasītāji, arī es īsti nesapratu, par ko ir stāsts “Jēzus
ķirzaka”, bet tas bija kaut kas absolūti fantastisks – ja stāstam
būtu garša, tad tā manas garšas kārpiņas nebūtu pametusi vēl
tagad.
Daces Znotiņas “Deja ar citādo” ļoti simpatizēja
ar savu saldsērīgumu un rūpīgi izplānoto stāstījumu, kā arī ar
smalki aprakstītajām detaļām. Šis stāsts noteikti nav izcils, bet
viennozīmīgi tas vērtējams kā ļoti labs un atmiņā paliekošs.
Stāstu krājumā iekļauti arī daži komiskie stāsti, no kuriem mans
favorīts ir Riharda Buivida “Ķivere”, kurā
dzirkstī ne tikai humors, bet arī ļoti reālistiski ieskicēta
mūsdienu autoservisa atmosfēra ar spilgtiem varoņiem. Šeit gribētu
arī pieminēt kādu citātu, kas man nakts vidū lika smieties balsī:
“Tikmēr Ģirts tik skrēja un skrēja kā čigāns ar piezvanīšanai
aizdotu telefonu.” Simpatizē, ka autors nebaidās no sava īpatnējā,
bet ļoti dzīvā rakstīšanas stila.
Man patika arī Džeinas Tamuļevičas stāsta “Zilie
jūras vērši” ideja, bet izpildījums liedza stāstu izbaudīt
pilnvērtīgi, jo šaubos, ka diezgan tālā nākotnē eksistēs mūsdienās
populārie sociālie portāli, turklāt tie stāstā aprakstīti nedaudz
griezi. Piemēram, Instagram tāda lieta kā zvaigznītes neeksistē,
bet autore norādījusi, ka tieši ar zvaigznītēm, ne sirsniņām,
iespējams paust savu patiku pret Instagram lietotāju ievietotajām
bildēm. Stāstam ir liels potenciāls, bet izpildījums šķita
paviršs.
Bija stāsti, kas mani atstāja absolūti vienaldzīgu, bet bija arī
tādi, kurus jau nākamajā dienā biju aizmirsis. Pieļauju, ka tā
patīk/nepatīk padarīšana ir gaumes jautājums, bet skaidrs ir viens
– daudziem autoriem idejas ir labas, bet tās nav līdz galam
nostrādātas vai arī atgādina tādas ātras skices bez mugurkaula un
jēgas.
Ļoti ceru, ka stāstu konkursu tradīcija tiks turpināta un autori
vairāk piestrādās pie saviem stāstiem, kā arī nebaidīsies radīt ko
patiešām īpašu un vairāk pievērsīsies šausmu žanram.
VĒRTĒJUMS: 6,5/10
Dainis Gžibovskis, dgpyfrom.wordpress.com, 27.02.2015.