Bernāra Verbēra romāns “ Tanatonauti” ir kaut kas patiešām šokējošs, jau no pirmajām grāmatas lapaspusēm jūti, ka esi aizrāvies ar noslēpumu, ko sauc par Nāvi. Šķita, ka “Tanatonautu” lasīšana reizē ir gandrīz vai grēcīga – gluži kā aizliegtais auglis Paradīzes dārzā, tomēr arī nelasīt to ir gandrīz neiespējami.

Mišela un Raula draudzība un interese par Nāvi sākumā šķiet pavisam parasta – domāju, ka katrs cilvēks bērnībā ir domājis par miršanu un lielākā daļa to uztvēruši kā kaut ko baisu. Gluži kā ledainas, aukstas rokas tumsas aizsegā, kuras tevi apskauj un nelaiž vaļā, trūkst elpas, tu cīnies, bet jūti – spēle galā. Tomēr šie divi bērnības draugi ir savā ziņā dīvaini – viņus Nāve neskumdina, viņi Nāvi uztver kā neizpētētu kontinentu, kā piedzīvojumu. Laiks iet uz priekšu, draugi šķiras, katram ir sava dzīve, darbs, problēmas. Tomēr liktenis nolemj, ka draugi atkal jāsaved kopā. Šoreiz, lai abi beidzot varētu nosūtīt pirmos tanatonautus uz Nāves kontinentu.

Par nāves pētniekiem tiek izraudzīti cietumnieki, kuriem piespriests mūža ieslodzījums – kāpēc mocīties cietumā, ja vari nomirt ātrāk, ļoti iespējams, ka tā kļūstot pat par slavenību. Šīs darbības šķiet baisas – zobārsta krēsls, cilvēku novešana komas stāvoklī. Ik pēc brīža aizveru grāmatu un palūkojos uz grāmatas vāku – tajā redzamais tanatonauts liek iztēlei vēl labāk vizualizēt tanatonautus. Atzīšos, ka sākumā tanatonautika man šķita kā kaut kas bezgala pretīgs, tad es ar to apradu un grāmatas beigās atkal nonācu pie secinājuma, ka tanatonautika patiešam ir kaut kas pretīgs.

Šādas grāmatas gadās lasīt ārkārtīgi reti – Bernāra Verbēra darbs šķita gluži hipnotisks, šķīru lapu pēc lapas un centos lasīt arvien ātrāk un ātrāk, lai tikai uzzinātu kā viss beigsies. Gāju gulēt ar domu par “Tanatonautiem” un cēlos ar domu par “Tanatonautiem”. Tā bija gluži kā mīlestība pret Verbēra darbu – šķita nepieņemami lasīt par to, kas slēpjas Nāves kontinentā, bet reizē nespēju pretoties noslēpuma atklāšanas kārdinājumam. Jutos gluži kā insekts, kas tiecās pēc lampas gaismas, kas beigās liek apsvilināties.

Droši var teikt, ka “Tanatonauti” ir lielisks oriģinalitātes paraugs jebkuram rakstniekam – iedomājies tik – rakstīt par Nāvi kā par neatklātu kontinentu!

Šī, pavisam noteikti, ir šokējošākā grāmata, kādu jebkad esmu lasījis. Brīžiem tā liek samierināties ar Nāvi, brīžiem liek nicināt cilvēkus, brīžiem pat liek domāt, ka ideālā pasaule ir šeit un tagad – ar noziedzību, labiem darbiem, laimi, bēdām – ar visu tās daudzkrāsainību.

Es tomēr ceru, ka nevienam nākotnē neienāks prātā doma apmeklēt Nāves kontinentu. Ir lietas un vietas par kurām labāk nezināt, līdz brīdim, kad par tām būs lemts uzzināt. Tomēr, ja ziņkāre neliek mierā, tad labāk izlasi “Tanatonautus”! Šaubos vai kādu šī grāmata spēj atstāt vienaldzīgu.

Dainis Gžibovskis, http://dgpyfrom.wordpress.com, 30.06.2011.