Pie pašām labākajām grāmatām mēs nonākam pavisam nejauši, – labi ne gluži nejauši, bet neplānoti gan. Tā notika arī mana iepazīšanās ar Ilzes Eņģeles grāmatu “Septiņdesmit piecas dienas” – nebiju tai pievērsis īpašu uzmanību, kaut gan grāmatas vāka noformējums vien ir ko vērts. Lēmums lasīt romānu, tika pieņemts spontāni, – pēc grāmatas prezentācijas pasākuma, – sapratu, ka cilvēkam, kam ir tik satriecošas oratora spējas un spilgta humora izjūta ir jābūt arī vērā ņemamai rakstniecei.

Manā grāmatas eksemplārā autore ierakstīja tādus vārdus: “Daudz prieka dzīvē!” un paldies autorei par to, jo tieši viņas debijas romāns sagādāja man patiešām daudz prieka, jo apzinājos, ka latviešu literatūras nākotne ir drošās rokās. Pati autore gan apgalvo, ka romāns ir kā sava veida “Beverlihilza” – tikai šoreiz futūristiskā skatījumā. Ir meitene. Draudzenes. Puisis. Noslēpumi. Un, protams, intrigas.

Romāns “Septiņdesmit piecas dienas” pat fantastikas žanrā un futūristiskā vidē ir spējis saglabāt kaut ko ļoti augstvērtīgu – savstarpējo attiecību vērtības atainojumu un cilvēcisko morāli. Pēc romāna izlasīšanas ir diezgan nopietna viela pārdomām un aktuāls ir jautājums: “Vai tādu mēs vēlamies redzēt nākotnes pasauli?”

Ilze Eņģele spēj pārsteigt – viņa savijusi kopā sievišķīgo un vīrišķīgo, jo raksta par pusaudžu attiecībām (pārsvarā jau par meiteņu pasauli), bet reizē stāstā ievij rūpīgi pārdomātus un konstruētus tehniskos agregātus. Visiespaidīgākie no šiem nākotnes izgudrojumiem ir gēnu inženierijas kioski, kuros var mainīt matu, ādas un acu krāsu, atbrīvoties no dažādiem ķermeņa defektiem (tiesa, tas viss maksā naudu). Kaut kas līdzīgs skaistumkopšanas salona un plastiskās ķirurģijas apvienojumam, tikai, pats labākais, ka tas viss ir nesāpīgi.

Romāna sižetu es gribētu nodēvēt pat futūristisko Sprīdīti, jo galvenā stāsta varone ir Heidi – meitene no slikta rajona, kura saņem satriecošu iespēju doties uz Metropoli, lai meklētu tur laimi. Augstākā sabiedrība, mode un īsta pārtika meiteni apžilbina, turklāt ir arī puisis, kādu sliktajos rajonos sastapt būtu neiespējami. Mode mainās tik ātri, ka izsekošana jaunākajām tendencēm šķiet nogurdinoša. Visu, ko tu dari, kontrolē visu zinošais Lieldators.

Šī spožā pasaule tik ļoti apžilbina Heidi, ka viņa zaudē pamatu zem kājām un sāk dzīvot ar degunu mākoņos, aizmirstot par lietām un vērtībām, kas šajā pasaulē ir visnozīmīgākās. Septiņdesmit piecu dienu laikā viņa piedzīvo tik daudz, ka parasts cilvēks no tā visa iedzīvotos nervu sabrukumā.

Varu tikai uzteikt autores lakoniskumu – nekādas pārspīlētas liekvārdības un lappusēm garu, garlaicīgu lietu aprakstu. Notikumi seko cits citam un intriga paliek noslēpumos tīta līdz pat pēdējām lappusēm. Šī ir viena no retajām grāmatām, kuru lasot, patiešām nevari nojaust kā tad viss beigsies. Šķita, ka zinu, kurš ir slepenais aģents, kas notiek ar Metropoli un ko no Heidi slēpj viņas jaunie draugi. Tad tiku gluži vai apliets ar aukstu ūdeni un atklāju, ka visas manas nojautas izrādījušās maldīgas. (Lasītājam, kurš izlasījis vairāk kā 1000 grāmatas tas ir pamatīgs trieciens.)

Grāmata domāta jauniešu auditorijai un domāju, ka arī par mani daudz jaunākie lasītāji par Ilzes Eņģeles darbu varēs teikt tikai atzinīgus vārdus. Lasīšanas laikā rodas vēlme sapurināt Heidi un uzkliegt, lai nāk vienreiz pie prāta. Tomēr katru no mums kārdina spilgtas gaismas, glamūrs, pašapliecināšanās iespējas, atkarības, ārišķības, mīlestība, nauda un augstākās sabiedrības dzīve.

Grāmatas prezentācijas pasākumā izskanēja runas par to, ka ar “Septiņdesmit piecām dienām” Heidi piedzīvojumi nebeigsies, jo autore plānojot radīt arī turpinājumu.

Spoža un vērā ņemama debija!

VĒRTĒJUMS: 10/10

Dainis Gžibovskis, http://dgpyfrom.wordpress.com, 12.11.2011.