Laura Dreiže neapšaubāmi ir viena no talantīgākajām un zināmākajām latviešu fantāzijas žanra rakstniecēm, kuras kontā nesen tika ieskaitīta jau piektā grāmata, kas divdesmit piecu gadu vecumā ir iespaidīgs rādītājs. Turklāt līdz šī gada beigām tiks izdotas vēl divas Lauras grāmatas, jo autores piektā grāmata “Deja ar nāvi” ir pirmā triloģijas Danse Macabre daļa, kurai 7. oktobrī sekos otrā daļa un 7. novembrī trešā daļa.

1869. gads, alternatīvā Londona. Augstdzimusī Viktorija Roze Elingtone nolēmusi noskaidrot sava tēva mīklainās nāves apstākļus, tāpēc pieņem lēmumu iestāties Karaliskajā Maģijas akadēmijā, kurā viņas tēvs bija arhimags laikā, kad Viktorija vēl bija maza. Meitene tic, ka atbildes uz viņu interesējošiem jautājumiem meklējamas tieši šajā izglītības iestādē, kurā tiek mācītas dažādas maģiskas lietas. Tomēr ir kāds BET – skolā mācās tikai puiši. Tad dzimst Viktorijas alter ego Viktors Elingtons un sākas piedzīvojumi.

Pirmais, kas šajā darbā patīkami pārsteidz, ir tas, ka stāsts lasītāju sevī ievelk jau ar pašām pirmajām lapaspusēm, radot jautājumus, uz kuriem lasītājs vēlas rast atbildes, tādējādi liekot viņam aprīt lappusi pēc lappuses. Stāstījums rit raiti, valoda ir plūstoša un Lauras stāstnieces talants ir nenoliedzams.

Lasot “Deju ar nāvi”, vilku daudzas paralēles ar Dž. K. Roulingas Poteriādes sāgu, jo zināmas līdzības šiem abiem darbiem ir, bet ne tik izteiktas, lai varētu teikt, ka Danse Macabre triloģija ir latviešu Harijs Poters. Galvenais uzsvars šajā darbā likts uz romāna varoņiem, kas ir ļoti kolorīti, tomēr man pietrūka plašāka vides ieskicēšana – būtu vēlējies, lai autore jau pirmajā triloģijas grāmatā šo pasauli izpleš kaut nedaudz plašāku, dziļāku un maģiskāku. Tā kā “Deja ar nāvi” ir pirmā triloģijas daļa, tad ļoti ceru, ka grāmatas turpinājumos šī pasaule tiks izvērsta plašāka un dziļāka, apreibinot lasītājus ar tās varenību un pārdabiskajiem spēkiem.

Ļoti simpatizē tas, kā Laura raksturojusi maģisko pasauli, loģiski izskaidrojot šķietami neloģisko:

“Nekas nerodas no tukšuma, un nevar būt ne runas par priekšmeta uzburšanu no zila gaisa. Ir iespējams tikai manipulēt ar apkārtējo vidi un tās piedāvātajiem resursiem, turklāt burvestības noturība un iedarbības ilgums ir tieši proporcionāls ieguldītajai enerģijai. Tātad, lai rakstāmgaldu uz diennakti pārvērstu par kraukli, vajadzēs krietni vairāk spēka nekā tad, ja efektu vēlaties saglabāt tikai uz stundu. Turklāt maģija izgaro, ja netiek regulāri atjaunota.”

Protams, man nekas nebūtu pret, ja Danse Macabre būtu triloģija ar iespaidīgām zibens un uguns ložu cīņām, tomēr ir patīkami, ka Laura nav ļāvusies kārdinājumam izmantot risinājumu, kuram priekšroku dod vairums rakstnieku, kas raksta par maģiju. Ir diezgan loģiski, ka nekas nerodas no tukša gaisa un, lai kaut ko uzburtu, jāiegulda zināms daudzums spēku un prasmju.

Es gan nevarētu teikt, ka galvenā varone man pārāk simpatizētu, jo viņa ir nedaudz egocentriska un reti kad padomā par savas rīcības sekām, bet jaunām meitenēm tas laikam ir piedodams. Pieļauju (un ceru), ka līdz triloģijas noslēgumam Viktorija būs kļuvusi daudz gudrāka un iejūtīgāka.

Īsumā šo darbu varētu raksturot kā aizraujošu fantāzijas dēku romānu jauniešiem.

VĒRTĒJUMS: 7,5/10

Dainis Gžibovskis, dgpyfrom.wordpress.com, 18.09.2015.