Laura Dreiže neapšaubāmi ir viena no talantīgākajām un
zināmākajām latviešu fantāzijas žanra rakstniecēm, kuras kontā
nesen tika ieskaitīta jau piektā grāmata, kas divdesmit piecu gadu
vecumā ir iespaidīgs rādītājs. Turklāt līdz šī gada beigām tiks
izdotas vēl divas Lauras grāmatas, jo autores piektā grāmata
“Deja ar nāvi” ir pirmā triloģijas
Danse Macabre daļa, kurai 7. oktobrī sekos
otrā daļa un 7. novembrī trešā daļa.
1869. gads, alternatīvā Londona. Augstdzimusī Viktorija Roze
Elingtone nolēmusi noskaidrot sava tēva mīklainās nāves apstākļus,
tāpēc pieņem lēmumu iestāties Karaliskajā Maģijas akadēmijā, kurā
viņas tēvs bija arhimags laikā, kad Viktorija vēl bija maza.
Meitene tic, ka atbildes uz viņu interesējošiem jautājumiem
meklējamas tieši šajā izglītības iestādē, kurā tiek mācītas dažādas
maģiskas lietas. Tomēr ir kāds BET – skolā mācās tikai puiši. Tad
dzimst Viktorijas alter ego Viktors Elingtons un sākas
piedzīvojumi.
Pirmais, kas šajā darbā patīkami pārsteidz, ir tas, ka stāsts
lasītāju sevī ievelk jau ar pašām pirmajām lapaspusēm, radot
jautājumus, uz kuriem lasītājs vēlas rast atbildes, tādējādi liekot
viņam aprīt lappusi pēc lappuses. Stāstījums rit raiti, valoda ir
plūstoša un Lauras stāstnieces talants ir nenoliedzams.
Lasot “Deju ar nāvi”, vilku daudzas paralēles ar Dž. K. Roulingas
Poteriādes sāgu, jo zināmas līdzības šiem abiem darbiem ir, bet ne
tik izteiktas, lai varētu teikt, ka Danse Macabre triloģija ir
latviešu Harijs Poters. Galvenais uzsvars šajā darbā likts uz
romāna varoņiem, kas ir ļoti kolorīti, tomēr man pietrūka plašāka
vides ieskicēšana – būtu vēlējies, lai autore jau pirmajā
triloģijas grāmatā šo pasauli izpleš kaut nedaudz plašāku, dziļāku
un maģiskāku. Tā kā “Deja ar nāvi” ir pirmā triloģijas daļa, tad
ļoti ceru, ka grāmatas turpinājumos šī pasaule tiks izvērsta
plašāka un dziļāka, apreibinot lasītājus ar tās varenību un
pārdabiskajiem spēkiem.
Ļoti simpatizē tas, kā Laura raksturojusi maģisko pasauli, loģiski
izskaidrojot šķietami neloģisko:
“Nekas nerodas no tukšuma, un nevar būt ne runas par priekšmeta uzburšanu no zila gaisa. Ir iespējams tikai manipulēt ar apkārtējo vidi un tās piedāvātajiem resursiem, turklāt burvestības noturība un iedarbības ilgums ir tieši proporcionāls ieguldītajai enerģijai. Tātad, lai rakstāmgaldu uz diennakti pārvērstu par kraukli, vajadzēs krietni vairāk spēka nekā tad, ja efektu vēlaties saglabāt tikai uz stundu. Turklāt maģija izgaro, ja netiek regulāri atjaunota.”
Protams, man nekas nebūtu pret, ja Danse Macabre būtu triloģija
ar iespaidīgām zibens un uguns ložu cīņām, tomēr ir patīkami, ka
Laura nav ļāvusies kārdinājumam izmantot risinājumu, kuram
priekšroku dod vairums rakstnieku, kas raksta par maģiju. Ir
diezgan loģiski, ka nekas nerodas no tukša gaisa un, lai kaut ko
uzburtu, jāiegulda zināms daudzums spēku un prasmju.
Es gan nevarētu teikt, ka galvenā varone man pārāk simpatizētu, jo
viņa ir nedaudz egocentriska un reti kad padomā par savas rīcības
sekām, bet jaunām meitenēm tas laikam ir piedodams. Pieļauju (un
ceru), ka līdz triloģijas noslēgumam Viktorija būs kļuvusi daudz
gudrāka un iejūtīgāka.
Īsumā šo darbu varētu raksturot kā aizraujošu fantāzijas dēku
romānu jauniešiem.
VĒRTĒJUMS: 7,5/10
Dainis Gžibovskis, dgpyfrom.wordpress.com, 18.09.2015.