Laura Dreiže, pavisam noteikti, ir Latvijas literatūras lielā cerība, kas liek ticēt, ka pēc kādiem desmit gadiem arī latviešu oriģinālliteratūra būs kļuvusi par labu eksportpreci. Rakstniece ir tikai divdesmit vienu gadu jauna, bet var lepoties ar trim biezām pašas sarakstītām grāmatām un vienu grāmatu (“Vampīru Akadēmija”), kuru ir tulkojusi no angļu valodas. Diezgan iespaidīgi, vai ne?! Pavisam nesen pie lasītājiem nonāca viņas jaunākais darbs – kiberpanku futūristiskais romāns “Laimes monitorings” , kurā rakstniece mazliet “izkāpj” no pūķu, vampīru un mistisku būtņu lauciņa, lai uzburtu mums pavisam tuvas nākotnes vīziju.

Atzīšos, ka šo romānu lasīju ar diezgan lielu skeptiskuma piedevu sevī, jo iepriekšējā Dreižes romānā “Nepabeigtais skūpsts” biju vīlies, jo šķietami izsmeltā vampīru tēma literatūrā tika atkal uzpucēta, pārcepta un pasniegta mazliet savādākā mērcē, bet joprojām saglabāja a la Stefanija Meiere stila piegaršu. Tāpēc “Laimes monitorings” autores daiļradē ir kā malks svaiga, dzidra ūdens pēc dažām fast food uzkodām literatūras formātā. Ideja par kiberpanku romānu Dreižei ir gluži kā svētība – romāns “Laimes monitorings” ieceļ viņu mazliet augstākas, kvalitatīvākas un baudāmākas literatūras plauktiņā, apliecinot to, ka rakstniece nestāv uz vietas un ar katru nākamo romānu apliecina savu izaugsmi.

Romāns “Laimes monitorings” vēsta par apmēram deviņdesmit gadus tālu nākotni, kad pasaulē valda tehnoloģijas un pat “ieiešana” internetā ir mainījusies līdz nepazīšanai – galvā ievietoti implanti un esot “tīklā” pastāv iespēja, ka vari arī nomirt. Diezgan baisi vai ne?!

Tomēr nākotnes jauniešiem pastāv kāda cita izklaide – kāda veca busiņa vajāšana, kuram parādoties pazūd visas drūmās domas. Divas naidīgi noskaņotas komandas sacenšas par to, kura piekļūs vistuvāk transportlīdzeklim, kuru nodēvējuši par laimes monitoringa busiņu. Kādu dienu notiek nelaime un galvenās varones Eiverijas brāļa dēļ mirst sāncenšu komandas pārstāvis. Eiverijas pacietības kausā tas ir pēdējais piliens un viņa pamet savu komandu,… lai pievienotos sāncenšiem!

Tur viņa satiek arī Džeju – pretinieku komandas vadītāja Tīgana jaunāko brāli un viņu starpā veidojas redzama jūtu ķīmija un uzreiz ir skaidrs kā tas viss beigsies. Par laimi tas bija vienīgais, kas bija tik acīmredzami pamanāms un paredzams. Klišeju daudzums šajā darbā ir vismaz desmit reizes mazāks nekā “Nepabeigtajā skūpstā”, tas, protams, priecē!

Guntis Barelis, žurnāls “Intelligent Life”, “Diena” un citi raksta, ka Dreiže atklājusi fantāzijas žanru, kas latviešu literatūrā nekad nav bijis, tomēr šim apgalvojumam atļaušos nepiekrist, jo fantāzijas literatūra Latvijā ir pastāvējusi arī agrāk. Spilgts piemērs tam var būt R. Blaumaņa “Velniņi” – tas apjoma, formas un izteiksmes stila ziņā ir pievienojams plauktiņam “Fantāzija un Fantastika” – fantāzija latviešu literatūrā ir pastāvējusi arī agrāk. Tomēr ir viens BET! Laura Dreiže ir tā, kurai izdevās fantāzijas literatūru pacelt jaunā, nebijušā un daudz nopietnākā līmenī kā agrāk. Viņa ir pirmā latviešu autore, kas pierādīja to, ko ārzemēs jau sen pierādījušas S. Meiere un Dž. K. Roulinga – fantāzija var būt nopietna un aizraujoša pilnīgi VISIEM, ne tikai bērniem.

Grāmatas noslēgums un laimes monitoringa busiņa noslēpuma atrisinājums šķiet mazliet nereāls – brīdī, kad lasīju noslēpuma atrisinājumu sajūta bija tāda, it kā no kādas klasiskās mūzikas plates noslīdētu atskaņotāja adatiņa. Lūpas veidoja vārdus KO? Un NOPIETNI? Biju gaidījis ko pavisam citu, iespējams, ka tas ir slavējami, jo autore izvairījusies no klišeju lietošanas. Iespējams, ka tas ir slikti, jo mazliet zuda ticamības moments.

Vienīgais, ko romānā vajadzēja pamainīt pirms izdošanas, bija romāna norises laiks – varbūt esmu naivs, bet 2100. gadu nevaru iztēloties tāpat kā autore – es, pavisam noteikti, tik tuvu nākotni neiekrāsotu tik drūmās krāsās. Varas iestādes nepieļaus to, lai 2100. gads mums uzburtu tādu ainu, kādu mums radījusi Dreiže. Tomēr kas zin’ un varbūt patiešām pavisam tuva nākotne izskatīsies tieši tā.

Galvenās varones Eiverijas tēls bija spilgts un patīkams, tikai reizēm šķita, ka reālajā dzīvē reti kurš puisis spētu paciest tādu meiteni, kura vienmēr grib tēlot varoni un glābt visus, kurus knapi pazīst un spējīga tik ātri iemīlēties. Eiverija nav nekāds eņģelis un lasītājā izraisa emocijas – tātad viņa dzīvo savu dzīvi un savu pienākumu pilda. Iespaids uz lasītāju ir atstāts.

Autore šajā romānā pulē savu talantu vēl vairāk un šoreiz atklājusi kādu jaunu talanta šķautni – erotiku. Maiga erotika šajā romānā ir jūtama, par laimi tā nav agresīvā un pornogrāfiskā līmeni, tāpēc prieks, ka autore saviem varoņiem piešķir jaunus jūtu izteiksmes veidus.

“Laimes monitorings” ir Dreižes līdz šim labākais romāns un ceru, ka nākamais būs vēl labāks! Un, kad Laura Dreiže izdos savu ceturto romānu, ceru, ka tad tiks risinātas sarunas par Dreižes romānu tulkošanu un izdošanu arī citās valodās, ne tikai latviešu. Pagaidām L. Dreiže ir Latvijas fantāzijas literatūras dūzis.

VĒRTĒJUMS: 9/10

Dainis Gžibovskis, http://dgpyfrom.wordpress.com, 05.11.2011