Nešauboties var teikt, ka Laura Dreiže ir viena no visčaklākajām
rakstniecēm, kas mirdz pie Latvijas literatūras debesīm. Klajā
nākusi autores nu jau ceturtā grāmata –
“Naktstauriņš” , kas sevi piesaka šausmu
žanrā. Šķiet, ka autore nepārtraukti eksperimentē, jo sākumā bija
“Pūķa dziesma” , kurā bija jūtama spēcīga
Japānas un mangas ietekme, tad
“Nepabeigtais skūpsts” – paranormālā romance,
pēc tam
“Laimes monitorings” – spožs kiberpanku
romāns, bet kāds tad ir “Naktstauriņš”?!
Šausmu žanrs ir viens no vissarežģītākajiem literatūrā, jo tas
prasa patiešām lielu meistarību un talantu, jo ar asiņainām ainām
un mistisku slepkavu lasītāju tik viegli vairs nevar nobiedēt.
Piemēram, pēc Stīvena Kinga romāna “Zvēru kapiņi” izlasīšanas,
nakts vidū pamodos un ar bailēm skatījos vai manas kājas nav
dubļainas. (Tie, kas šo darbu lasījuši, sapratīs, par ko ir runa.)
Šoreiz gan Kings nebūs īstais ar ko salīdzināt Dreižes
“Naktstauriņu”, jo blakus “Šausmu Karalim” (Hororr King), jebkurš
iesācējs šajā žanrā izskatās mazs un melns.
Romāna galvenā varone Robina ir divdesmit gadus jauna, studē
jurisprudenci, strādā policijas iecirknī un ir apveltīta ar
paranormālām spējām, – meitene redz vīzijas. Pilsētā, kurā viņa
dzīvo, plosās sērijveida slepkava, kuru policijas darbinieki
nokristījuši par Naktstauriņu, jo uz saviem upuriem viņš atstāj
tieši šī lidoņa zīmi. Kādu dienu Robinas mājās izceļas ugunsgrēks
un kāds noslēpumains glābējs viņu aizved uz Dienestu, kurā
sapulcināti cilvēki ar paranormālām spējām. Tālākos notikumus
varētu raksturot tā – bēgot no vilka meitene nonāk lāča nagos un,
bēgot no lāča, viņa nonāk vēl lielāka lāča nagos. Katrā ziņā –
spriedzes netrūkst…
Es gan gribētu šo romānu ierindot nevis šausmu žanrā, bet gan likt
plauktiņā līdzās pusaudžu kriminālromāniem. Šausmu žanrā esmu
ārkārtīgi izlepis un kurš katrs šausmu romāns mani nespēj nobaidīt,
– šoreiz bija tas gadījums, kad es, ejot gulēt, paranoju neizjutu
un zem gultas vai skapī nemeklēju paslēpušos mošķi vai
slepkavu.
Ir šādas tādas lietas, kas man romānā šķita traucējošas, – īsti
nenoticēju sižetam, jo tas bija reizē ārkārtīgi spraigs un
vienlaicīgi arī stīvs; salīdzinājumu daudzums bija pārāk liels un
brīžiem “krita uz nerviem”; joki – jā, liela daļa no tiem bija
ekselenti, bet bija tādi, kurus lasot, mani pārņēma kauns autores
vietā. Ieteiktu autorei nākamjos romānos piestrādāt pie ticamības
efekta un, pirms kādas ainas rakstīšanas, pajautāt sev: “Kā es
rīkotos, ja būtu konkrētā tēla vecumā, ar viņam piemītošajām
īpašībām un atrastos atbilstošajā situācijā?!” Arī dialogus
ieteiktu veidot rūpīgāk, – to dabiskumu var mācīties kaut vai
sabiedriskajā transportā, noklausoties cilvēku sarunas. (Zinu, tas
ir bezkaunīgi, bet rakstniekam – svētīgi un noderīgi.)
Tagad par labo: ļoti patīk kā autore veido “otrā plāna tēlus” –
ārkārtīgi veiksmīgi bija trīs varoņi – Dženija, kas kalpo gluži vai
kā Robinas saprāta balss, Trojs – šis varonis bija absolūti dabisks
un Hiacinte – viņas tēls bija mans absolūtais favorīts, – šķietami
vēsa sieviete, kura slēpj gluži cilvēcīgas jūtas. Vēl kāds liels
pluss – romānu var izlasīt vienas nakts laikā.
Dainis Gžibovskis, http://dgpyfrom.wordpress.com, 13.03.2012.