Pēc tam, kad pirmā Danse Macabre triloģijas grāmata “Deja ar nāvi” beidzās ar cliff-hanger ainu, daudziem lasītājiem sagaidīt nākamo Lauras Dreižes grāmatu “Zem mākslīgām zvaigznēm” šķita īpaši grūti. Un šos lasītājus var saprast, jo Dreiže prot iepīt nezūdošu intrigu savos darbos.

Jāatzīst, ka man īpaši nesimpatizē, ja grāmata tiek noslēgta ar cliff-hanger ainu, bet jāsaka arī tas, ka nebiju gaidījis, ka saspringtā situācija, ar kuru tika noslēgta “Deja ar nāvi”, tiks atrisināta tik meistarīgi un neparedzami. (Lai nebojātu lasītprieku tiem, kas vēl nav ķērušies klāt Danse Macabre triloģijai, centīšos pārāk daudz no grāmatas notikumiem neizpaust.) Triloģijas otrās daļas sākums patīkami pārsteidza, jo, ja pirmajā grāmatā šķita, ka Viktorijas ceļā patrāpījušies tikai pāris mazi sprungulīši, tad šajā grāmatā jaunās lēdijas ceļu šķērso pamatīgs baļķis, kura aizvākšanai nepieciešams ne mazums laika un pacietības.

Tanielam un Viktorijai steidzami jāpamet Augšlondona, lai nonāktu Lejaslondonā, kur viņus sagaida tikai nosacīta un īslaicīga drošība. Pateicoties mazam puisēnam, vārdā Putnubiedēklis, viņi nonāk ķertā izgudrotāja un maģijas eksperta Misteriuma paspārnē, kas nemaz tik mierinoša un omulīga nešķiet, tāpēc ir saprotama jauniešu vēlme pamest šo mitekli, tiklīdz tiks atrisināta viņu galvenā problēma. Ir iesaldēti arī Viktorijas mēģinājumi atklāt patiesību par tēva nāvi, tomēr ne pilnībā, jo meitenes galvā periodiski uzpeld atmiņas par tēvu, turklāt tās nav viņas atmiņas, tāpēc tās dara Viktoriju nemierīgu.

Otrās grāmatas darbība ir daudz mierīgāka un lēnāka, turklāt autore beidzot rūpīgāk aprakstījusi pašas radīto alternatīvo Londonu, kas man ārkārtīgi simpatizēja, tomēr problēmas sākās brīdī, kad visam klāt tika piejaukta romantika. Viktorijā nedaudz sāk iezīmēties bezpalīdzīgas un no vīriešu laipnības atkarīgas meitenes īpašības, turklāt šķiet, ka viņa par to īpaši nebēdā, jo izbauda Taniela glābēja lomu un klātbūtni. Paranormālā romance patiešām ir pēdējais, ko es vēlos saņemt no šīs grāmatu sērijas, tāpēc ļoti ceru, ka trešā grāmata nenoslēgsies ar romantisku ainiņu no Taniela un Viktorijas kopdzīves.

Šajā darbā Dreiže lieliski uztvērusi tumšus un gotiskus pavedienus, pie kuriem viņai vajadzētu turēties, rakstot savus turpmākos darbus, jo tie piešķir viņas radītajiem tekstiem kaut ko ļoti tīkamu un baudāmu. To pašu gan nevarētu teikt par romantisko līniju viņas darbos, jo mīlestības dēļ Dreižes radītās varones kļūst vājas un no vīriešiem atkarīgas, bet sliktie puiši pēkšņi kļūst kā no cukura taisīti. Protams, ir muļķīgi iedomāties, ka sliktie nekad neiemīlas un jaunas meitenes nesapņo par mīlestību, tomēr man mīlas stāsta pavedieni šajā visā stāstā šķita traucējoši.

Joprojām ir daudz neatbildētu jautājumu, kā arī intriga ir klātesoša, tāpēc, protams, lasīšu arī Danse Macabre noslēdzošo daļu un turēšu īkšķus, lai atrisinājums nebūtu salds kā cukurplūmes.

VĒRTĒJUMS: 7/10

Dainis Gžibovskis, dgpyfrom.wordpress.com, 20.10.2015.