Ja kāda grāmata tiek salīdzināta ar Sūzenas Kolinsas
“Bada Spēļu” sāgu, tad ir vairāk kā skaidrs,
ka tai jābūt iespaidīgai. Patrika Nesa “Haosa Spēļu” triloģija ir
ieguvusi vairākas godalgas, tā ir tulkota daudzās valodās un
pasaulē ietekmīgi literatūras kritiķi netaupa uzslavas šim romānu
ciklam. Pirmā triloģijas grāmata ir
“Nazis, ko neatlaist” .
Grāmata sākas ar to, ka uz kādas planētas, Prentistaunas ciematā,
savu nokļūšanu vīru kārtā gaida pēdējais zēns – Tods Hjūits.
Prentistaunā dzīvo tikai vīrieši, jo visas sievietes gājušas bojā,
inficējoties ar Trokšņa vīrusu, kas sievietes nogalināja, bet
vīriešu domas padarīja apkārtējiem dzirdamas. Ar Troksni inficēti
arī dzīvnieki. Kādu dienu, pēdējais Prentistaunas zēns nonāk vietā,
kur nav Trokšņa un uzzina, ka viņam melots. Todam nākas bēgt no
ciemata.
Zēns ceļā sastop meiteni, kaut gan viņam tika stāstīts, ka viņas
visas ir mirušas. Tods saprot, ka viņam ir tikai aptuvens
priekšstats par šo pasauli.
Sākumā, kad uzzināju, ka grāmatā būs runājoši dzīvnieki, domāju, ka
kaut ko tik muļķīgu gan negribēšu lasīt. (Nekad nav patikušas
filmas vai grāmatas ar runājošiem dzīvniekiem.) Apmēram pirmās
simts lapaspuses no savām domām netkāpos un grāmata arī šķita
samērā garlaicīga, jo vienīgo intrigu uzturēja tas, ka, miglainu
iemeslu dēļ, Todam dzenas pakaļ. Tikai mazliet vēlāk atklāju, ka
esmu pieķēries vienam grāmatas varonim un tas nebija cilvēks.
Prentistaunas pēdējā zēna suns Mančijs ir vienkārši burvīgs
radījums, kas aizkustinās katru lasītāju.
Ēnkāji un Mančijs ir divi grāmatas tēli, kas man šķita
vispatiesākie un emocijas visvairāk izraisošie.
Pirmā atšķirība, kas ir starp “Bada Spēļu” un “Haosa Spēļu”
triloģijām ir tas, ka stāsts par Katnisu ierauj sevī jau no
pirmajām lapaspusēm, bet Toda piedzīvojumi aizrauj tikai tad, kad
grāmata jau tuvojas vidum. Starp šīm triloģijām var vilkt arī
paralēles – abu grāmatu galvenie varoņi ir revolūcijas simboli, kas
piedzīvo smagus zaudējumus un agrāk tikuši maldināti. Kā arī abi ir
cīnītāji ar augstiem morāles principiem. Ja salīdzinam Katnisu
Everdīnu ar Todu Hjūitu, tad varam secināt, ka “Bada Spēļu”
meitenei ir krietni vien vairāk dūšas kā “Nazis, ko neatlaist”
varonim. Lasot “Nazis, ko neatlaist”, bieži vien gribēju saukt Todu
par gļēvuli, bet tad atcerējos, ka viņam taču ir tikai četrpadsmit
gadu. (Ja rēķina pēc Zemes gadiem.)
Ja lasītājs tiek pāri grāmatas vidum, tad ir skaidrs, ka tā viņam
noteikti patiks, jo, tuvojoties romāna beigām, saproti, ka uzreiz
gribi ķerties klāt arī pārējām divām triloģijas daļām. Vajag laiku,
lai iemīlētu šo grāmatu un, kad tas notiek, tad tā kļūst par
“Grāmatu, ko neatlaist”
“Nazis, ko neatlaist” beigas gan īsti nepatika, jo autors stāsta
pavedienu diezgan brutāli ir pārrāvis, atstājot lasītāju neziņā.
Uzskatu, ka katrai triloģijas daļai jāatstāj pabeigtības sajūtu,
reizē atlicinot arī intrigu un pamatu nākamai grāmatai.
Par spīti visam, “Nazis, ko neatlaist” fantāzijas žanrā ir patīkams
pārsteigums, – nav vampīru, eņģeļu, supercilvēku. Ir parasti
cilvēki, kas pārcēlušies dzīvot uz jaunu planētu, turpinot tur vīt
savas intrigas. Neieteiktu šo grāmatu lasīt jauniešiem līdz
sešpadsmit gadu vecumam. Grāmatā ir daudz vardarbības un
nepatīkamas, asiņainas un nežēlīgas ainas. Šī brutalitāte un
vardarbīgums man patika, jo piešķīra realitātei raksturīgo
skaudrumu un tieši tas izraisīja manī gandrīz visu emociju gammu.
Arī man parādījās Troksnis, kas mudināja Todu pacelt nazi, lai
nonāvētu ienaidnieku, bet pēc ainas ar ēnkāji, uz laiku zuda
vēlēšanās grāmatu turpināt lasīt. Jā, šis literārais darbs iespaido
spēcīgi. Augstas klases fantāzijas darbs. Esmu pārliecināts, ka
grāmatas turpinājumi pārspēs triloģijas pirmo daļu.
Dainis Gžibovskis, http://dgpyfrom.wordpress.com, 31.01.2012.