Uzreiz atklāšu, ka Stīvens Kings ir viens no trim rakstniekiem, kuru darbus varētu lasīt nepārtraukti. (Pārējie divi ir Brets Īstons Eliss un Džoanna Ketlīna Roulinga.) Romāns “Mizerija” ir tāds darbs, kuru varētu pieskaitīt pie autora spožākajām pērlēm, – līdzās “Zaļajai jūdzei”, “Kerijai”, “Zvēru kapiņiem” , “Mirdzumam” u.c. “Mizerija” gan mazliet atšķiras no lielākās daļas Kinga romānu, jo šajā nav nekā paranormāla, kas pierāda seno teicienu, ka “no mirušajiem nav jābīstas, – jābaidās no dzīvajiem!”

Ticu, ka nosaukums grāmatai nav izvēlēts nejauši, jo tulkojumā no angļu valodas vārds “misery” nozīmē “posts, bēdas”, – tas daļēji raksturo arī romānā notiekošo. Tomēr Mizerija romānā ir galvenā varoņa – rakstnieka Pola Šeldona radīts grāmatas tēls, – sieviete, kuru vienmēr apvij kaislības un dažādi spilgti notikumi. Grāmatām par Mizeriju ir ārkārtīgi daudz kvēlu pielūdzēju un viena no tādām ir arī Annija Vailksa. Droši var teikt, ka Annija ir visneparastākā autora fane.

Kādu dienu Pols pabeidz rakstīt savu līdz šim labāko romānu, kas nekādā veidā nav saistīts ar Mizeriju (kura viņam pašam dziļi riebjas) un nolemj šo notikumu atzīmēt ar alkohola lietošanu. Viņš sēžas pie automašīnas stūres un cieš avārijā. Par laimi (vai varbūt par nelaimi) viņu izglābj bijusī medmāsa Annija, kura ir ne tikai Pola glābēja, bet arī liela rakstnieka fane. Viņa Polu tur gūstā un, uzzinājusi, ka pēdējā romānā Mizerija mirst, Annija zaudē savaldību un liek rakstniekam Mizeriju atkal atdzīvināt un radīt romānu, kas būtu domāts viņai vienīgajai.

Annija ir viens no savādākajiem un reizē nežēlīgākajiem varoņiem literatūras vēsturē, – uz šīs vella mātītes fona nobālē jebkurš spoks, frankenšteins vai vampīrs. Lasot grāmatu, vienreiz par pārkodu lūpu, jo Annijas izdarības šajā darbā lasītājā patiešām izraisa tādas emocijas, – gluži vai taustāmu naidu pret šo fikcijas tēlu. Tomēr ir brīži, kad pārņem arī līdzjūtība pret šo garīgi nelīdzsvaroto sievieti.

Šajā romānā ir divi stāsti, – par Polu un par viņa radīto Mizeriju, – “Mizerija” ir romāns romānā, kas ir savdabīgi, bet reizē arī paspilgtina Pola iekšējo pasauli un jāatzīst, ka arī stāsts par Mizeriju ir gana saistošs. Teiktu, ka romāns būtu jāizlasa pilnīgi visiem rakstniekiem, – pirmkārt, jo Annija ir tāds tēls, kādu varētu vēlēties radīt katrs autors, otrkārt tāpēc, ka grāmatā ir daudz padomu rakstniekiem. Piemēram, spēle “Vai vari?“. kā arī Kinga darbā ir daži patiešām spilgti un patiesi citāti par literatūru un rakstniekiem:

     “Viņu sauca Pols Šeldons, viņš mēdza rakstīt divu veidu romānus, no kuriem pirmie bija labi, bet otrie… bestselleri.”

    “…stāstu varoņi tā  vienkārši NEIZDZIEST. Dievs mūs aizsauc pie sevis, kad uzskata, ka ir pienācis mūsu laiks, un rakstnieks ir sava stāsta varoņu Dievs, viņš rīkojas ar tiem kā īstais Dievs rīkojas ar mums, un neviens nevar pieprasīt no viņa paskaidrojumus…”


Vēl jāuzsver tas, ka romāna valoda ir vienkārši fantastiska un sāpju pielīdzināšana pāļiem, kurus apskalo vai atklāj paisums vai bēgums ir vienkārši lieliska, tāpat kā daudzi citi salīdzinājumi šajā darbā. Kings izvairījies no klišejām un radījis ko tādu, kas ir baudāms visos līmeņos, – gan krāšņās valodas, humora, gan arī intrigas dēļ. Visa “Mizerijas” pasaule ir tik dzīva kā reālā.

Šeit arī dzīvās valodas un humora esamību apliecinošs citāts:

     “…Un tie vārdi… Šādus vārdus lieto gandrīz vai ikkatrs, kurš…

    –Nekā nebija! – Annija nodārdināja, veltot Polam draudīgu skatienu. – Kā tu domā, ko es daru, kad braucu uz pilsētu pirkt lopbarību? Kā tu domā, ko es tad saku? “Tonij, dod man maisu tā sadirstā cūkēdiena un vienu maisu tās sačakarētās govju barības, jā, un tad vēl tās tur maucīgās zāles?” Un kā tu domā: Ko viņš man atbild? “Tūlīt, Annij, es tev to iedošu, un tad tu to visu varēsi sabāzt sev dirsā!”


Romānā intriga ir no pirmās līdz pat pēdējai lappusei un priecē tas, ka nebija nekādu lieku, nevajadzīgu nodaļu un īstā darbība sākās jau pašā pirmajā nodaļā, – nekādu garu ievadu un tamlīdzīgi.

1990. gadā uz kinoteātru ekrāniem parādījās arī filma “Mizerija” – galvenās lomas filmā spēlēja Džeimss Kāns un Keitija Beitsa. 1991. gadā Beitsa par Annijas lomu filmā saņēma “Oskara” balvu kā labākā aktrise. Jāatzīst, ka filma ir patiešam lieliska, tikai ir daudz būtiskas lietas, kuras filmā ir atainotas krietni savādāk nekā grāmatā. Noteikti varu teikt, ka grāmata ir labāka par filmu, par spīti tam, ka arī filma ir satriecoša.

VĒRTĒJUMS: 9/10

Filmas “Mizerija” traileris:



Dainis Gžibovskis, http://dgpyfrom.wordpress.com, 15.04.2012.