Vienmēr “Bada spēļu” sērijas pēdējās grāmatas “ Zobgaļsīlis” lasīšanu atliku uz vēlāku laiku – šķita, ka būšu vīlies, jo pirmās divas grāmatas var dēvēt par ko nebijušu pasaules literatūrā. Gluži kā narkotisko vielu reibumā mēs jutām līdzi galvenajai varonei Katnisai, otrajā plānā palika fakts, ka tiek noslepkavoti arī citi cilvēki, lai glābtu meiteni. Sāgas noslēdzošajā grāmatā Katnisai jākļūst par simbolu – Zobgaļsīli, kas palīdzēs atnest mieru visā Panemā.

Vismaz varu teikt vienu – biju sagatavojies tam, ka smagi vilšos, bet īstu vilšanos nemaz nepiedzīvoju. “Zobgaļsīlī” viss ir kļuvis sarežģītāks, nopietnāks, nenoteiktāks. Vairs nav izteiktas robežas starp labo un ļauno, arī lasītājs pamana, ka neizjūt pret Katnisu nevaldāmas simpātijas un naids pret Prezidentu Snovu brīžiem noplok. Viņi abi kļuvuši par plēsējiem – abi ir gatavi nogalināt tikai tāpēc, lai tiktu īstenoti viņu ideāli.

Nu Katnisa simbolizē Zobgaļsīli – revolūcijas aizsācēju. Divpadsmitais apgabals ir nopostīts, tāpēc viņa dzīvo trīspadsmitajā apgabalā – pazemē. Visiem līdz šim šķitis, ka trīspadsmitais apgabals vairs neeksistē, ka tas ir nopostīts, bet patiesība ir tāda, ka Kapitolijs vienmēr ir baidījies no šī apgabala, tāpēc to lika mierā un ļāva citiem apgabaliem domāt, ka trīspadsmitais apgabals ir nopostīts.

Dažbrīd šķiet, ka lasītājs var sapīties sižetā – viss kļuvis sarežģīts un nevar vairs īsti pateikt, kura nodomi ir tīri un kurš tikai vēlas iegūt varu savās rokās. Arī pati Katnisa ir apjukusi – pārāk daudz kas pēdējo mēnešu laikā noticis viņas dzīvē un viņa labi apzinās, ka trakākais vēl tikai sekos. Daudziem būs jāmirst, lai īstenotu plānu nogalināt prezidentu Snovu.

Tomēr tad uzpeld kāda apjauta: ne tikai Katnisa ir simbols, arī prezidents Snovs ir kļuvis par kaut ko simbolisku – pēc saldenām rozēm un asinīm smaržojošu ļaunuma iemiesojumu. Tomēr izrādās, ka velns nav tik melns kā viņu mālē un arī mazā jaukā Katnisa nav nemaz tik jauka un pūkaina.

Kolinsas vīrs autorei esot devis padomu, ka noslēdzošajā grāmatā jāietver liela daļa morāles un var just, ka Kolinsa šajā padomā ir ieklausījusies un morāli nav žēlojusi. Trešā grāmata parāda pasauli un karu tik reālu, ka noslēdzošā triloģijas daļa krasi atšķiras no pasakām līdzīgajām divām priekštecēm.

Varu gandrīz iedomāties kā Kolinsa māj ar pirkstu un nokaunina lasītājus par to, ka pirmās divas grāmatas daudzi uztvēra kā izklaidi un žēli nopūtās tikai tad, kad nomira Rū un Megsa.

Jā, būs gan jāatzīst, ka šī grāmata nav tik izklaidējoša kā iepriekšējās divas, tomēr satura ziņā tā ir vērtīgāka – tā liek mazliet nokaunēties par to, ka dalām cilvēkus labajos un sliktajos. Nav labu vai sliktu slepkavību. Ir tikai slepkavība. Tā kā traips iesēžas baltajā dvēselē un to nekad vairs nevar iztīrīt.

Kolinsa savu talantu nav zaudējusi, šoreiz viņa mazliet izjauca uzburto Spēļu garu un parādīja dzīvi pēc Spēlēm. Grāmata, kas liks aizdomāties par karu citādākā kontekstā, nekā tas bijis ierasts līdz šim.

VĒRTĒJUMS: 8.5/10

Dainis Gžibovskis, http://dgpyfrom.wordpress.com, 26.05.11.