Par rakstnieku Timoteju Defombelu līdz šim nebiju dzirdējis
pilnīgi neko, arī Tobija Lolnesa vārds man neizteica neko – katrā
ziņā –par šo darbu nebija nekāda priekšstata, pat īsti nezināju, ko
gaidīt no grāmatas “
Tobijs Loness. Dzīve uz naža asmens”. Protams, lai to
noskaidrotu, nācās vien atvērt grāmatu un sākt lasīt.
Grāmata piesaista ar pirmajām lapaspusēm, pirmkārt jau tāpēc, ka
mazo puisēnu, Tobiju Lolnesu vajā, bet nav izskaidrots kāpēc.
Otrkārt, Fransuā Plasa ilustrācijas ir vienkārši fantastiskas –
mazliet gan atgādināja Māra Putniņa “Mežonīgo pīrāgu” grāmatu
ilustrācijas, bet šaubos, ka šis franču ilustrators kaut ko nojauš
par Māra Putniņa eksistenci.
Biju diezgan pārsteigts, ka autors mazajam Tobijam ceļa liek nevis
pāris šķēršļus, bet gan apzināti viņu moka gan morāli, gan fiziski
– tālais ceļš, kuru viņš nepārtraukti mēro, lai tikai glābtu savu
dzīvību, daudzās draugu nodevības, kuras jāpārcieš un dzīvošanas
apstākļi, kurus par ērtiem nosaukt nevarētu. Katrā ziņā intrigu un
piedzīvojumu šajā darbā netrūkst. Turklāt, brīdī, kad domāju, ka
vairs nekādi pārsteigumi nav gaidāmi, saņēmu vienu negaidītu
pavērsienu pēc otra – pat nebiju spējis iztēloties, ka kaut kas
tāds varētu notikt. Autors atkal un atkal veido sižeta pavērsienus,
kuri patiešām pārsteidz un liek vēlēties lasīt vēl un vēl. Domāju,
ka šī grāmata vecākiem, kuri grāmatu lasa vakaros saviem bērniem,
ir īsts pārbaudījums – iedomājieties, ja bērns aizmieg pēc tam, kad
tētis vai mamma izlasījis kādas 40 lapaspuses, tad kā justies
vecākiem, kurus grāmata ierāvusi tādās intrigās, ka atrisinājumu
gribas zināt jau tajā pašā vakarā?! Protams, atrisinājums ir tikai
viens – palikt nomodā un izlasīt to līdz beigām, lai jau nākamajā
vakarā varētu to atkārtoti lasīt bērniem.
Sen nebiju lasījis tieši bērniem domātu grāmatu (jauniešiem domātās
gan lasu diezgan bieži), bet mani pārsteidza tas, ka šī bērniem
domātā pasaule spēj izraisīt ticību tās eksistencei pat pieaugušos
cilvēkos – dažbrīd pat šķita, ka grāmata mani sajūsmina vairāk nekā
tās mērķauditoriju. Turklāt tās atziņas, kas atrodamas grāmatā ir
vienkārši satriecošas, prieks, ka bērniem no mazotnes ar
interesantas grāmatas palīdzību var “iebarot” gudras domas par
pasaules lietu kārtību. Mana mīļākā atziņa no grāmatas skan šādi:
“…tad, kad mēs raudam par kādu, mēs raudam arī par to, ko šis
cilvēks mums nav sniedzis.” Iespējams, ka tieši bērnu grāmatās ir
vairāk gudrības nekā Paulu Koelju romānos.
Grāmata ir pat ārkārtīgi pamācoša, turklāt tādā neuzbāzīgā veidā,
apmēram tā: “skaties, kas notiek tad, ja izdari kaut ko sliktu”.
Timotejs Defombels ir gluži kā Als Gors bērniem – viņš parāda koku
kā veselu pasauli, šajā kokā notiek tāda pati dzīvība kā uz Zemes,
tur valda kaislības, iespējama globālā sasilšana, kaitējums koka
videi, videi kaitīga celtniecība utt.
Ne tikai bērni, bet arī pieaugušie, pēc šīs grāmatas izlasīšanas uz
kokiem skatīsies mazliet savādāk un, iespējams, vairāk aizdomāsies
par to kā pasaudzēt dabu mums apkārt no kaitējuma.
Patiesībā jau šī grāmata domāta visiem – gan bērniem, gan
pieaugušajiem. Nekur uz grāmatas taču nav uzraksts ar vecuma
ierobežojumu. Turklāt grāmata ir pietiekami bieza, lai tā būtu
lasāmviela arī ilgākam laikam.
Katrā ziņā pēc pirmās “Tobija Lolnesa” grāmatas ar lielu interesi
ķeršos klāt nākamajai – “
Tobijs Lolness. Elišas acis”.
VĒRTĒJUMS: 10/10
Dainis Gžibovskis, http://dgpyfrom.wordpress.com , 28.03.2011.