Par rakstnieku Timoteju Defombelu līdz šim nebiju dzirdējis pilnīgi neko, arī Tobija Lolnesa vārds man neizteica neko – katrā ziņā –par šo darbu nebija nekāda priekšstata, pat īsti nezināju, ko gaidīt no grāmatas “ Tobijs Loness. Dzīve uz naža asmens”. Protams, lai to noskaidrotu, nācās vien atvērt grāmatu un sākt lasīt.

Grāmata piesaista ar pirmajām lapaspusēm, pirmkārt jau tāpēc, ka mazo puisēnu, Tobiju Lolnesu vajā, bet nav izskaidrots kāpēc. Otrkārt, Fransuā Plasa ilustrācijas ir vienkārši fantastiskas – mazliet gan atgādināja Māra Putniņa “Mežonīgo pīrāgu” grāmatu ilustrācijas, bet šaubos, ka šis franču ilustrators kaut ko nojauš par Māra Putniņa eksistenci.

Biju diezgan pārsteigts, ka autors mazajam Tobijam ceļa liek nevis pāris šķēršļus, bet gan apzināti viņu moka gan morāli, gan fiziski – tālais ceļš, kuru viņš nepārtraukti mēro, lai tikai glābtu savu dzīvību, daudzās draugu nodevības, kuras jāpārcieš un dzīvošanas apstākļi, kurus par ērtiem nosaukt nevarētu. Katrā ziņā intrigu un piedzīvojumu šajā darbā netrūkst. Turklāt, brīdī, kad domāju, ka vairs nekādi pārsteigumi nav gaidāmi, saņēmu vienu negaidītu pavērsienu pēc otra – pat nebiju spējis iztēloties, ka kaut kas tāds varētu notikt. Autors atkal un atkal veido sižeta pavērsienus, kuri patiešām pārsteidz un liek vēlēties lasīt vēl un vēl. Domāju, ka šī grāmata vecākiem, kuri grāmatu lasa vakaros saviem bērniem, ir īsts pārbaudījums – iedomājieties, ja bērns aizmieg pēc tam, kad tētis vai mamma izlasījis kādas 40 lapaspuses, tad kā justies vecākiem, kurus grāmata ierāvusi tādās intrigās, ka atrisinājumu gribas zināt jau tajā pašā vakarā?! Protams, atrisinājums ir tikai viens – palikt nomodā un izlasīt to līdz beigām, lai jau nākamajā vakarā varētu to atkārtoti lasīt bērniem.

Sen nebiju lasījis tieši bērniem domātu grāmatu (jauniešiem domātās gan lasu diezgan bieži), bet mani pārsteidza tas, ka šī bērniem domātā pasaule spēj izraisīt ticību tās eksistencei pat pieaugušos cilvēkos – dažbrīd pat šķita, ka grāmata mani sajūsmina vairāk nekā tās mērķauditoriju. Turklāt tās atziņas, kas atrodamas grāmatā ir vienkārši satriecošas, prieks, ka bērniem no mazotnes ar interesantas grāmatas palīdzību var “iebarot” gudras domas par pasaules lietu kārtību. Mana mīļākā atziņa no grāmatas skan šādi: “…tad, kad mēs raudam par kādu, mēs raudam arī par to, ko šis cilvēks mums nav sniedzis.” Iespējams, ka tieši bērnu grāmatās ir vairāk gudrības nekā Paulu Koelju romānos.

Grāmata ir pat ārkārtīgi pamācoša, turklāt tādā neuzbāzīgā veidā, apmēram tā: “skaties, kas notiek tad, ja izdari kaut ko sliktu”. Timotejs Defombels ir gluži kā Als Gors bērniem – viņš parāda koku kā veselu pasauli, šajā kokā notiek tāda pati dzīvība kā uz Zemes, tur valda kaislības, iespējama globālā sasilšana, kaitējums koka videi, videi kaitīga celtniecība utt.

Ne tikai bērni, bet arī pieaugušie, pēc šīs grāmatas izlasīšanas uz kokiem skatīsies mazliet savādāk un, iespējams, vairāk aizdomāsies par to kā pasaudzēt dabu mums apkārt no kaitējuma.

Patiesībā jau šī grāmata domāta visiem – gan bērniem, gan pieaugušajiem. Nekur uz grāmatas taču nav uzraksts ar vecuma ierobežojumu. Turklāt grāmata ir pietiekami bieza, lai tā būtu lasāmviela arī ilgākam laikam.

Katrā ziņā pēc pirmās “Tobija Lolnesa” grāmatas ar lielu interesi ķeršos klāt nākamajai – “ Tobijs Lolness. Elišas acis”.

VĒRTĒJUMS: 10/10

Dainis Gžibovskis, http://dgpyfrom.wordpress.com , 28.03.2011.