Ja esat iepazinuši Tobiju no pirmās grāmatas “ Tobijs Lolness. Dzīve uz naža asmens”, tad grāmata " Tobijs Lolness. Elišas acis” jums būz kā īsta medus maize dvēselei. Notikumi kļuvuši samezgloti, attiecības starp draugiem pārprastas un mīlestība stiprāka. Parasti grāmatu turpinājumi ar katru nākamo kļūst arvien bālāki un nespēj saglabāt pirmatnējās sajūtas lasot grāmatu, bet šoreiz šis nav tas gadījums. Augusi arī grāmatas kvalitāte.

Stāsts par Tobiju Lolnesu turpinās – mazais puisēns vairs nav tik mazs. Viņam ir piecpadsmit gadu un gan fiziski, gan emocionāli viņš kļuvis par jaunu vīrieti. Viņš pārcietis krietni vairāk nekā parasts, vidusmēra piecpadsmit gadus jauns puisis. Mīļotā viņu nodevusi, draugs kļuvis par ļaunu tirānu, vecāki nolaupīti un kokā, kura reiz viņš bija dzīvojis, sākusies jauna lietu kārtība.

Tobijs nu dzīvo zālē pie Plikadīdām, bet tomēr šķiet, ka dzīvē kaut kas pietrūkst.

Tobijs nespēj šādā nemierā ar sevi turpmāk dzīvot, tāpēc nolemj cīnīties pret pastāvošo kārtību kokā.

Otrā Tobija Lolnesa piedzīvojumu grāmata ir krietni interesantāka nekā pirmā – viss kļuvis samezglots un rodas vēlme uzzināt kā viss beigsies. Arī lasītāju, tāpat kā Tobiju, pārņem arvien lielāks naids pret Džo Mitču. Domāju, ka arī bērniem šī grāmata joprojām sagādās lielu prieku un interesi – ilustrācijas tikpat interesantas, stāstījums reizē vienkāršs un saistošs.

Dažbrīd gan pieķēru sevi pie domas, ka dažas ainas ir muļķīgas, bet tad sapratu, ka man tās šķiet arī smieklīgas un bērniem (arī pieaugušajiem) taču patīk mazliet nereālas, smieklīgas situācijas.

Ārkārtīgi vērtīgas šķita atziņas par dzīvi, te nu arī trīs, kuras piesaistīja visvairāk:

“…stulbums galu galā ir pilna laika nodarbe.”

“Visa dzīvā radība dabā ir vajadzīga, un dabā visi ir cits no cita atkarīgi.”

“Ir dzīvē tādi brīži, kad patiesībai nav nekādas nozīmes.”

Grāmatā ir ļoti daudz vērtīgu domu, kuras nav pateiktas tieši, bet gan vairāk parādītas ar mazo radību darbību un šīs darbības sekām.

Parasti grāmatu turpinājumi kļūst vājāki, līdz ar katru nākamo, literārais darbs zaudē daļu vērtības – tā tas ir noticis ar neskaitāmi daudz grāmatu sērijām. Rakstnieks savu spožo ideju “izliek” jau pirmajā grāmatā, bet turpinājumus raksta tikai naudas un popularitātes dēļ. Konkrēti gan nevienu no šādiem autoriem un viņu daiļdarbus gan negribētu minēt, jo tas lietas būtību nemainītu.

Ar “Tobija Lolnesa” abām grāmatām tā nebija – Timotejs Defombels ir pamatīgi strādājis pie abām Tobija piedzīvojumu grāmatām un viņam ir izdevies arī tās turpinājumu “Elišas acis” izveidot tikpat meistarīgi un tikpat lasāmu kā “Dzīve uz naža asmens”.

Katrā ziņā liels prieks, ka arī mūsdienās bērniem ir jaunas, skaistas bērnu grāmatas, kuras spēj radīt mīlestību pret dabu, vecākiem, līdzcilvēkiem.

Laikā, kad visi raksta par vampīriem, Defombels sniedz mums lielisku piedzīvojumu mazu cilvēciņu dzīvē, kurā valda spēcīgas jūtas.

Vislielāko paldies grāmatas autoram un ilustrāciju autoram varētu teikt par to, ka parūpējušies, lai arī vecākiem būtu interesanti lasīt “vakara pasaciņu” saviem bērniem.

VĒRTĒJUMS: 10/10

Dainis Gžibovskis, http://dgpyfrom.wordpress.com, 31.03.11.