Laikam vairs maz ir tādu literatūras mīļotāju, kas nav dzirdējuši par Tomu Kreicbergu , jeb Tom Crosshill. Latvijas mediji jau pamanījušies šī jaunā latviešu rakstnieka veiksmes stāstu izstāstīt sabiedrībai ne vienu reizi vien. Īsumā gan atkārtošu to, kas lasīts vairākkārt, – Toms Kreicbergs ir fantastikas īsprozas konkursa “Writers of Future” 2009. gada uzvarētājs, dzimis Rīgā, studējis un dzīvojis ASV. Ir daudz lasīts tieši par pašu Tomu – karjeru, “Writers of Future” konkursu, darbu ASV, fiziku, panākumiem literatūra, par viņa pirmā stāstu krājuma “Dubultnieki” nākšanu pasaulē un tā prezentāciju Latvijā, tad nu šoreiz atliek izpētīt pašu stāstu krājumu, kurš augstu novērtējumu un uzslavas izpelnījās jau krietnu laiku pirms tā izdošanas.

Sāksim jau ar pirmo, kas varētu pārsteigt lasītāju, – tas ir teksts: “No angļu valodas tulkojis Ingus Josts”. Paskaidrojums tam ir tāds, ka stāstu krājumā “ Dubultnieki” iekļautie stāsti sākotnēji tika radīti angļu valodā un pēc tam tika tulkoti uz latviešu valodu. Stāstu krājuma “Dubultnieki” izdošana, pavisam noteikti, bija 2011. gada pats nozīmīgākais notikums Latvijas literatūras pasaulē. Domāju, ka daudziem literatūras cienītājiem simpatizē autora Toma Kreicberga vienkāršība, – viņš nebūt nav lielīgs, snobisks vai pašslavinošs, par spīti tam, ka Amerikā ievērojami rakstnieki paredz viņam ārkārtīgi spožu nākotni un literatūras kritiķi velta slavinošus vārdus. Šī ir autora pirmā grāmata, kas uzskatāma par spožu debiju, – atļaušos piebilst, ka neviens latviešu autors nekad nav debitējis ar kaut ko tik savdabīgu un tik literāri kvalitatīvu. (Šādu līmeni rakstnieki parasti sasniedz vairāku desmitgažu laikā.)

Stāstu krājumā ir trīspadsmit stāsti – daži no tiem atstāj neizdzēšamu iespaidu, bet daži no tiem ne tik ļoti (bet tas jau atkarīgs no katra lasītāja gaumes individuāli.) Stāstu krājums “ierauj sevī” jau ar pirmo stāstu – “Mammu, te rakstām Žeņa, tavs dēls” – jau pats nosaukums ir diezgan baiss, vai ne?! Saturs attaisno nosaukumu un pēc izlasīšanas pārņem vēsi drebuļi. Futūristisks šausmu stāsts. “Andra Pakalniņa beidzamā glāzīte” mani sajūsmināja, – ideja par metro Latvijā – tas vien ir ko vērts un ceļošana laikā ar šāda metro palīdzību, lai tikai mainītu nākotni. It kā daudzās fantastikas filmās redzēts sižets, bet šoreiz pasniegts savādāk – tā, ka nav sajūtas, ka atrodies klišeju ielenkumā, viss ir svaigs un notiek pirmo reizi. “Lidot uz cūkas Dorsenijas debesīs” ir mans vismīļākais stāsts no “Dubultniekiem” – iespējams, ka šis īsais, mazliet muļķīgais un reizē aizkustinošais stāsts par lidojošām cūkām patiešām spēj aizskart katra cilvēka sirdi. Toms pāris lapaspusēs man uzbūra pavisam reālu ainu ar lidojošām cūkām un es smaidīju, domādams – “Kāpēc ne?!” Tad vēl par vienu stāstu, kurš spēcīgi iespiedās atmiņā – “Sandra spēlē čuguna vīram” – spēju uzburt ainu, ka viss rakstītais ir Holivudas lielbudžeta filma un patiesībā arī ticu, ka pēc gadiem Toma darbi tiks ekranizēti un varēsim lepni teikt: “Viņš ir mūsējais!” Atzīšu, ka bija tikai divi stāsti, kas mani īpaši nesajūsmināja, bet ne stilā, ne izteiksmes līdzekļos tā vaina, bet manā subjektīvajā gaumē. (Tomēr zinu, ka ir daudzi, kuriem tieši šie divi stāsti patīk visvairāk.)

Īpašs uzsvars “Dubultniekos” ir likts uz tematu, kas attaisno grāmatas nosaukumu, – vairāki stāsti saistīti ar ideju, ka cilvēki nākotnē varēs saslēgties un kontrolēt viens otra rīcību un ietekmēt domas. Process un šādas saslēgšanās sekas ir ticami aprakstītas – tā, ka, pēc lasīšanas, uzplaiksnī bailes par to, ka nākotne varētu kļūt daudz, daudz bīstamāka un neparedzamāka nekā mūsdienas.

Grāmatai ir kāda pievienotā vērtība, kura man ārkārtīgi patika, – katra stāsta beigās ir autora piezīmes, kuras, saliktas kopā, veido paša Toma Kreicberga stāstu par to kā viņa literārie darbi nākuši pasaulē, kur tie tapuši, kā izauklēta doma un kādus panākumus katrs no tiem guvis. Lasīju katru stāstu, nepacietībā vēloties izlasīt arī paša autora komentāru. Šie autora komentāri atklāj arī to, ka zem katra stāsta slēpjas gluži cilvēciski piedzīvojumi, emocijas un pārdzīvojumi.

Pēc izlasīšanas grāmatu ieliku plauktā ar cerību, ka kādreiz tai līdzās varēšu novietot arī kādu Toma Kreicberga sarakstītu romānu. Patiešām ceru, ka Toms rakstīs arī plašākus darbus, jo, kā zināms, ar romāniem popularitāti iegūt ir vieglāk nekā ar stāstiem, turklāt ideju bāze autoram ir laba un pamatīga, lai dzimtu arī romāns.

Rezumē: stāstu krājums satriecošs un nešaubos, ka Toms nākotnē atradīsies “New York Times” bestselleru sarakstā.

VĒRTĒJUMS: 10/10

Dainis Gžibovskis, http://dgpyfrom.wordpress.com, 28.12.11.