Laikam vairs maz ir tādu literatūras mīļotāju, kas nav
dzirdējuši par Tomu Kreicbergu , jeb Tom
Crosshill. Latvijas mediji jau pamanījušies šī jaunā latviešu
rakstnieka veiksmes stāstu izstāstīt sabiedrībai ne vienu reizi
vien. Īsumā gan atkārtošu to, kas lasīts vairākkārt, – Toms
Kreicbergs ir fantastikas īsprozas konkursa “Writers of Future”
2009. gada uzvarētājs, dzimis Rīgā, studējis un dzīvojis ASV. Ir
daudz lasīts tieši par pašu Tomu – karjeru, “Writers of Future”
konkursu, darbu ASV, fiziku, panākumiem literatūra, par viņa pirmā
stāstu krājuma “Dubultnieki” nākšanu pasaulē un tā prezentāciju
Latvijā, tad nu šoreiz atliek izpētīt pašu stāstu krājumu, kurš
augstu novērtējumu un uzslavas izpelnījās jau krietnu laiku pirms
tā izdošanas.
Sāksim jau ar pirmo, kas varētu pārsteigt lasītāju, – tas ir
teksts: “No angļu valodas tulkojis Ingus Josts”. Paskaidrojums tam
ir tāds, ka stāstu krājumā “
Dubultnieki” iekļautie stāsti sākotnēji tika radīti
angļu valodā un pēc tam tika tulkoti uz latviešu valodu. Stāstu
krājuma “Dubultnieki” izdošana, pavisam noteikti, bija 2011. gada
pats nozīmīgākais notikums Latvijas literatūras pasaulē. Domāju, ka
daudziem literatūras cienītājiem simpatizē autora Toma Kreicberga
vienkāršība, – viņš nebūt nav lielīgs, snobisks vai pašslavinošs,
par spīti tam, ka Amerikā ievērojami rakstnieki paredz viņam
ārkārtīgi spožu nākotni un literatūras kritiķi velta slavinošus
vārdus. Šī ir autora pirmā grāmata, kas uzskatāma par spožu debiju,
– atļaušos piebilst, ka neviens latviešu autors nekad nav debitējis
ar kaut ko tik savdabīgu un tik literāri kvalitatīvu. (Šādu līmeni
rakstnieki parasti sasniedz vairāku desmitgažu laikā.)
Stāstu krājumā ir trīspadsmit stāsti – daži no tiem atstāj
neizdzēšamu iespaidu, bet daži no tiem ne tik ļoti (bet tas jau
atkarīgs no katra lasītāja gaumes individuāli.) Stāstu krājums
“ierauj sevī” jau ar pirmo stāstu – “Mammu, te rakstām Žeņa, tavs
dēls” – jau pats nosaukums ir diezgan baiss, vai ne?! Saturs
attaisno nosaukumu un pēc izlasīšanas pārņem vēsi drebuļi.
Futūristisks šausmu stāsts. “Andra Pakalniņa beidzamā glāzīte” mani
sajūsmināja, – ideja par metro Latvijā – tas vien ir ko vērts un
ceļošana laikā ar šāda metro palīdzību, lai tikai mainītu nākotni.
It kā daudzās fantastikas filmās redzēts sižets, bet šoreiz
pasniegts savādāk – tā, ka nav sajūtas, ka atrodies klišeju
ielenkumā, viss ir svaigs un notiek pirmo reizi. “Lidot uz cūkas
Dorsenijas debesīs” ir mans vismīļākais stāsts no “Dubultniekiem” –
iespējams, ka šis īsais, mazliet muļķīgais un reizē aizkustinošais
stāsts par lidojošām cūkām patiešām spēj aizskart katra cilvēka
sirdi. Toms pāris lapaspusēs man uzbūra pavisam reālu ainu ar
lidojošām cūkām un es smaidīju, domādams – “Kāpēc ne?!” Tad vēl par
vienu stāstu, kurš spēcīgi iespiedās atmiņā – “Sandra spēlē čuguna
vīram” – spēju uzburt ainu, ka viss rakstītais ir Holivudas
lielbudžeta filma un patiesībā arī ticu, ka pēc gadiem Toma darbi
tiks ekranizēti un varēsim lepni teikt: “Viņš ir mūsējais!” Atzīšu,
ka bija tikai divi stāsti, kas mani īpaši nesajūsmināja, bet ne
stilā, ne izteiksmes līdzekļos tā vaina, bet manā subjektīvajā
gaumē. (Tomēr zinu, ka ir daudzi, kuriem tieši šie divi stāsti
patīk visvairāk.)
Īpašs uzsvars “Dubultniekos” ir likts uz tematu, kas attaisno
grāmatas nosaukumu, – vairāki stāsti saistīti ar ideju, ka cilvēki
nākotnē varēs saslēgties un kontrolēt viens otra rīcību un ietekmēt
domas. Process un šādas saslēgšanās sekas ir ticami aprakstītas –
tā, ka, pēc lasīšanas, uzplaiksnī bailes par to, ka nākotne varētu
kļūt daudz, daudz bīstamāka un neparedzamāka nekā mūsdienas.
Grāmatai ir kāda pievienotā vērtība, kura man ārkārtīgi patika, –
katra stāsta beigās ir autora piezīmes, kuras, saliktas kopā, veido
paša Toma Kreicberga stāstu par to kā viņa literārie darbi nākuši
pasaulē, kur tie tapuši, kā izauklēta doma un kādus panākumus katrs
no tiem guvis. Lasīju katru stāstu, nepacietībā vēloties izlasīt
arī paša autora komentāru. Šie autora komentāri atklāj arī to, ka
zem katra stāsta slēpjas gluži cilvēciski piedzīvojumi, emocijas un
pārdzīvojumi.
Pēc izlasīšanas grāmatu ieliku plauktā ar cerību, ka kādreiz tai
līdzās varēšu novietot arī kādu Toma Kreicberga sarakstītu romānu.
Patiešām ceru, ka Toms rakstīs arī plašākus darbus, jo, kā zināms,
ar romāniem popularitāti iegūt ir vieglāk nekā ar stāstiem, turklāt
ideju bāze autoram ir laba un pamatīga, lai dzimtu arī
romāns.
Rezumē: stāstu krājums satriecošs un nešaubos, ka Toms nākotnē
atradīsies “New York Times” bestselleru sarakstā.
VĒRTĒJUMS: 10/10
Dainis Gžibovskis, http://dgpyfrom.wordpress.com, 28.12.11.