Sākšu jau ar to, ka grāmatas
“Erebos” izvēle bija nejauša, – jo meklēju
grāmatu, kuru sarakstījis vīrietis, – sieviešu sarakstītās grāmatas
mani jau bija nogurdinājušas. (Neesmu seksists, bet atzīstiet, ka
jebkurai autorei – sievietei galvenais grāmatā ir mīlestība! (Par
šo tēmu es noteikti negribēju lasīt šoreiz.)) Grāmatu izlasīju
trijos piegājienos un pēc pirmā priecājos, cik grāmatai vīrišķīgs,
patīkams stils un raksturs, bet tikai tad nolēmu izlasīt
informāciju par grāmatas autoru. Biju pārliecināts, ka U. Poznanski
ir vīrietis, bet tad lasu – URZULA (!) Poznanski. Tas laikam ir arī
mans lielais kompliments grāmatas autorei – reti kura sieviete spēj
uzrakstīt ko tik vīrišķīgu.
Pirms grāmatas lasīšanas gan nekādus izpētes darbus par autori vai
pašu grāmatu neveicu un silti iesaku arī jums darīt tāpat. Kāpēc?
Rakājoties pa Wikipēdiju varat izlasīt arī ko tādu, kas mazinās
pārsteiguma efektu, kad lasīsiet grāmatu. Grāmata ir ievērojama jau
ar to vien, ka tajā ir apkopoti vairāki žanri un pēc izlasīšanas
grūti saprast, kas tad īsti tas ir? Trilleris, fantāzija, jauniešu
literatūra, zinātniskā fantastika vai parasts jauniešu romāns?
Vairāk gan sliecos domāt, ka tas ir jauniešu trilleris ar
zinātniskās fantastikas piegaršu. Brīžiem gan šķiet, ka šis darbs
iekļauj sevī arī šausmu romāna elementus.
Grāmata ir stāsts par jaunieti Niku, kurš spēlē basketbolu, cītīgi
mācās ķīmiju un ir diezgan parasts sava vecuma puisis. Pēdējā laikā
viņu sāk satraukt, ka uz sporta treniņiem neierodas viņa draugi un
klasesbiedri arī pamazām kļūst dīvaini un noslēpumaini. Tomēr tam
visam ir izskaidrojums, – kāds disks, kuru jaunieši viens otram
nodod. Skolēni, kuri disku nav ieguvuši, nezina, kas tajā ir, tomēr
vēlāk tiek noskaidrots diska saturs – tā ir spēle, par kuru
nedrīkst stāstīt nevienam, pat tiem, kuri to jau spēlē. Kādu dienu
arī Niks saņem savu diska eksemplāru un sāk spēlēt “Erebosu”, – tas
ir kas tāds, ko viņš nekad agrāk nav spēlējis – vizuāli baudāma,
reālistiska un šķietami dzīva spēle. Spēle ar laiku iegūst gluži
spokainu veidolu, – jo tā sāk dot pavēles spēlētājiem, kuras
jāizpilda nevis spēlē, bet gan reālajā dzīvē.
Domāju, ka nekļūdīšos, ja teikšu, ka šī grāmata jauniešos iedēsta
iedīgli tam, lai viņi vēlāk kļūtu par kriminālromānu un trilleru
faniem. Esmu lasījis daudzus trillerus un varu teikt, ka šis ir
viens no labākajiem. Lasīju grāmatu un izjutu spēcīgu atkarību, –
spēles raksturojumam un tās notikumiem veltīta vairāk kā trešā daļa
grāmatas un jutos tā, it kā pats to spēlētu un, brīžos, kad Niks to
nespēlēja, vēlējos, lai viņš to spēlē. Atkarību izjutu tik dzīvi,
ka reizē jutu gan postu, gan laimi, ko sniedz šī spēle. Ja “Erebos”
būtu reāla spēle, tad, nešaubieties, es tagad to spēlētu! (Par
spīti tam, ka neesmu spēlējis videospēles jau 5 gadus.)
Domāju, ka šī grāmata uzrunās jebkuru pusaudzi un arī viņa vecākus.
Iespējams, ka tad jaunieši “redzēs no malas” kā izskatās atkarības
mākti cilvēki un sajutīs žēlumu gan par savu dzīvi, gan par saviem
tuvajiem. Vecākiem “Erebos” varētu likt saprast to, ka atkarība no
videospēlēm ir vairāk psiholoģiska, bet reizē arī fiziska – tāpat
kā alkoholisms, narkomānija un atkarība no nikotīna, – bērniem ar
šādām atkarībām vajadzētu palīdzēt, nevis uzreiz mesties
nosodīt.
Šobrīd “Erebos” ir literatūras sensācija – starp visām vampīru,
vilkaču un eņģeļu romancēm jaunieši velta laiku arī U. Poznanski
grāmatai un atzīst, ka tā ir gluži vai narkotiska un izlasāma vienā
vakarā. Domāju, ka lasītājs vidējais “Erebosu” titulēs kā savu
2011. gada Nr. 1. grāmatu. (Savā žanrā šī noteikti ir lieliska
grāmata un man tikai prieks, ka jauniešiem ir arī tik aizraujoša un
reizē ārkārtīgi jēgpilna literatūra.) U. Poznanski jauniešu
literatūrai piešķīrusi jaunu, patīkamu dvesmu.
Ja latviski tiks izdots vēl kāds autores romāns, tad būšu pirmais,
kurš pēc tā stāvēs rindā!
VĒRTĒJUMS: 9/10
Dainis Gžibovskis, http://dgpyfrom.wordpress.com, 2.01.2012