Lasot Filipas Gregorijas jaunāko, šoreiz jauniešu auditorijai
paredzēto, romānu "Laumu
bērns", notiek tāda kā maiga došanās interesantā un
aizraujošā vēsturiskas dvesmas pilnā ceļojumā - ceļojumā uz
viduslaiku skarbumu, ceļojumā pa viduslaiku pilīm, abatijām un to
laiku cilvēku dzīvēm, kuras regulē Baznīca, svētā inkvizīcija un
dažnedažādi Baznīcas ordeņi... Un grāmatā "Laumu bērns" ir
aizsākums stāstam par vienu no tādiem, tiesa gan, iespējams, ka
ļoti izdomātu, ordeni - Tumsas ordeni.
Lasot šo aizraujošo notikumu pilno darbu, man acīs "iekrita"
interesants un dziļāku pārdomu, varētu pat tā sacīt, vērts
citāts:
"Nav jāprot rakstīt, lai prastu domāt."
Labi teikts, ko vēl piebilst! Labs teiciens, kas lieti noder šad
un tad... ;) Dodoties uz priekšu lappusi pa lappusei, lasītājs šajā
romānā iepazīst visu bagātīgo viduslaiku domāšanu, valdīšanu un
vīriešu dominēšanu pār visām lietām, tostarp, sieviešu privātās
dzīves regulēšanu - tā arī vēl tikai septiņpadsmit gadu vecā Izolde
kļūst par abati klosterī, uz kuru to pēc tēva nāves nosūta viņas
brālis... Jo viduslaiki ir un paliek viduslaiki: "Radot pasauli,
Dievs deva vīriešiem tiesības valdīt pār visu." Lūk, cik vienkārši!
Un šādu pat domāšanas modeli jūs varat sastapt arīdzan mūsdienās,
XXI gadsimtā, nonākot saskarē ar Austrumu, arābu un islāma,
valstīm. Balstoties uz it kā Dieva piešķirtu varu, ne viens vien
noziegums ne tikai pret sievietēm, bet arī pret nevainīgiem bērniem
tiek pastrādāts... Skumji, bet reizē liek aizdomāties, cik tomēr
reliģiskajiem priekšstatiem var būt liela nozīme uz sabiedrisko
iekārtu un notikumiem tajā...
Kad klosterī uz izmeklēšanu ierodas Tumsas ordeņa pārstāvis, gados
pavisam jaunais Luka, romānā var manīt saspringumu - starp jauniņo
priesteri Luku un tikpat jauniņo abati Izoldi pavīd pa kādam
mīlestības stariņam, tiek aizskartas tādas stīgas, kas vēlāk
izpaužas galīgi jau ne vairs kā dievbijīgiem klostera un Baznīcas
ļaudīm pienāktos - uzplaukst mīlestības ziedi... Šādā aspektā
romāns kā reizi ir radīts jauniešiem, jo ir aizraujošs, nav sauss
teorētisks iespējamu vēsturisku faktu atstāsts, bet tajā sastopamas
jūtas, emocijas, dzīvīgums...
Šo grāmatu jaunieši, visticamāk, ka jau lasa, lasīs un, ja patiks,
arī pārlasīs, ar baudu, jo grāmata, kā jau minēju, nav sausa - tajā
ir gan jūtas, gan emocijas, gan kriminālromānu cienīgi sižeti ar
līķu uzšķēršanu un sekciju veikšanu viduslaiku gaumē... Īsts
viduslaiku romāns īstā viduslaiku tumsonības, baiļu, aizdomu,
aizspriedumu un mītu mērcē, netaupot arī kādu piparotāku sižeta un
notikumu līniju, pilnu ar detektīvu cienīgām epizodēm...
"Laumu bērnu" lasīju ar baudu un aizkustinājumu reizē - labs
autores darbs un, manuprāt, izcili labs tulkotājas Santas Braučas
darbs - valoda vijīgs, sižets sulīgs, bagāts skaistu epitetu un
literāro valodas formu... Lai patīkama iedvesma lasīt pārņem
ikkatru, kas ķersies klāt šim darbam un nelaiž vaļā līdz pat
triloģijas pēdējai lappusei, kas mūs vēl tikai sagaida! Paldies,
apgād "Zvaigzne ABC" par šo izcilo darbu publicēšanu!
Didzis Kukainis, didzis.weebly.com, 09.07.2013.
