Lasot Filipas Gregorijas jaunāko, šoreiz jauniešu auditorijai paredzēto, romānu "Laumu bērns", notiek tāda kā maiga došanās interesantā un aizraujošā vēsturiskas dvesmas pilnā ceļojumā - ceļojumā uz viduslaiku skarbumu, ceļojumā pa viduslaiku pilīm, abatijām un to laiku cilvēku dzīvēm, kuras regulē Baznīca, svētā inkvizīcija un dažnedažādi Baznīcas ordeņi... Un grāmatā "Laumu bērns" ir aizsākums stāstam par vienu no tādiem, tiesa gan, iespējams, ka ļoti izdomātu, ordeni - Tumsas ordeni.

Lasot šo aizraujošo notikumu pilno darbu, man acīs "iekrita" interesants un dziļāku pārdomu, varētu pat tā sacīt, vērts citāts:

"Nav jāprot rakstīt, lai prastu domāt."

 

Labi teikts, ko vēl piebilst! Labs teiciens, kas lieti noder šad un tad... ;) Dodoties uz priekšu lappusi pa lappusei, lasītājs šajā romānā iepazīst visu bagātīgo viduslaiku domāšanu, valdīšanu un vīriešu dominēšanu pār visām lietām, tostarp, sieviešu privātās dzīves regulēšanu - tā arī vēl tikai septiņpadsmit gadu vecā Izolde kļūst par abati klosterī, uz kuru to pēc tēva nāves nosūta viņas brālis... Jo viduslaiki ir un paliek viduslaiki: "Radot pasauli, Dievs deva vīriešiem tiesības valdīt pār visu." Lūk, cik vienkārši! Un šādu pat domāšanas modeli jūs varat sastapt arīdzan mūsdienās, XXI gadsimtā, nonākot saskarē ar Austrumu, arābu un islāma, valstīm. Balstoties uz it kā Dieva piešķirtu varu, ne viens vien noziegums ne tikai pret sievietēm, bet arī pret nevainīgiem bērniem tiek pastrādāts... Skumji, bet reizē liek aizdomāties, cik tomēr reliģiskajiem priekšstatiem var būt liela nozīme uz sabiedrisko iekārtu un notikumiem tajā...

Kad klosterī uz izmeklēšanu ierodas Tumsas ordeņa pārstāvis, gados pavisam jaunais Luka, romānā var manīt saspringumu - starp jauniņo priesteri Luku un tikpat jauniņo abati Izoldi pavīd pa kādam mīlestības stariņam, tiek aizskartas tādas stīgas, kas vēlāk izpaužas galīgi jau ne vairs kā dievbijīgiem klostera un Baznīcas ļaudīm pienāktos - uzplaukst mīlestības ziedi... Šādā aspektā romāns kā reizi ir radīts jauniešiem, jo ir aizraujošs, nav sauss teorētisks iespējamu vēsturisku faktu atstāsts, bet tajā sastopamas jūtas, emocijas, dzīvīgums...

Šo grāmatu jaunieši, visticamāk, ka jau lasa, lasīs un, ja patiks, arī pārlasīs, ar baudu, jo grāmata, kā jau minēju, nav sausa - tajā ir gan jūtas, gan emocijas, gan kriminālromānu cienīgi sižeti ar līķu uzšķēršanu un sekciju veikšanu viduslaiku gaumē... Īsts viduslaiku romāns īstā viduslaiku tumsonības, baiļu, aizdomu, aizspriedumu un mītu mērcē, netaupot arī kādu piparotāku sižeta un notikumu līniju, pilnu ar detektīvu cienīgām epizodēm...

"Laumu bērnu" lasīju ar baudu un aizkustinājumu reizē - labs autores darbs un, manuprāt, izcili labs tulkotājas Santas Braučas darbs - valoda vijīgs, sižets sulīgs, bagāts skaistu epitetu un literāro valodas formu... Lai patīkama iedvesma lasīt pārņem ikkatru, kas ķersies klāt šim darbam un nelaiž vaļā līdz pat triloģijas pēdējai lappusei, kas mūs vēl tikai sagaida! Paldies, apgād "Zvaigzne ABC" par šo izcilo darbu publicēšanu!

Didzis Kukainis, didzis.weebly.com, 09.07.2013.