Uz brīdi atrāvusies no Leslijas Kentones grāmatas lappusēm, aizjožu uz virtuvi, lai dažās minūtēs uzvārītu savu iemīļoto lēcu un apelsīnu zupu. Dzīvoklī ir auksti! Gribas ēst! Ar karstās zupas bļodu rokās atgriežos dīvāna stūrī. Izēdu zupu, un ķeros atkal pie grāmatas. Pirmais, ko izdaru - uzšķiru dalītā uztura tabulu, lai pārbaudītu, ko Leslija teiktu par lēcu un apelsīnu saderību, un pārliecinos, ka šāds salikums: cieti saturošie produkti (lēcas) un skābie augļi (apelsīni) tajā nemaz nav apskatīti. Gaisā uzvēdī aizdomu ēna, ka, acīmredzot, tas ir vēl sliktāks salikums par "slikti", patiesībā - neiespējams (tāpēc arī nemaz nav apskatīts). Nu labi. Kā ir, tā ir. Zupa jau vēderā, ko tur vairs.

Ja Jūs kaut reizi esat redzējuši kādu video ar Lesliju Kentoni (un es Jums iesaku kādu noteikti noskatīties), grāmata Jūsu smadzenēs nevis lasīsies, bet dzirdēsies - katrs teikums it kā skan: lēni, nosvērti, ar izteiksmi izrunāts Leslijas balsī, kurā dzirdama ne vien pārliecība, bet arī mātišķa gādība par visas cilvēces mūžīgu un nepārejošu laimi, ko sniedz veselīgs dzīvesveids. Pilnīgi izbaudu, ka tulkojumā nav pazudusi autores personība, ka ik vārdā tā jūtama. (Dažu produktu nosaukumi tulkojumā gan ir pazuduši. Piemēram, turmeriks latviski ir kurkuma...un spirulīns ir vīriešu dzimtē? Varbūt. Bet labi, kašķu galva Dita, nepiesienies sīkumiem).

Runājot par grāmatas aizmugures vākā izcelto solījumu, ka grāmata sniedz "aizraujošas receptes gardēžiem, motivāciju laiskajiem un pārliecinošus faktus skeptiķiem", piekritīšu laikam tikai par tām aizraujošajām receptēm. Ja esat īstens skeptiķis (piemēram, racionālo prātu kā vienīgo absolūto patiesību atzīstošs vīrietis ar biologa vai ārsta izglītību, es tā iztēlojos), man ir sajūta, ka grāmatā bieži piesauktais fakts par "zinātnieki nav izpētījuši/vēl nav atklāts/vēl neviens nemāk izskaidrot" kā arī "zaļās kvantu gaismas" nez vai šķitīs dikti pārliecinoši. Bet man biologa izglītības nav, un es neesmu skeptiķe - esmu veģetāriete un turklāt pati atsaucība svaigēšanas idejām, tādēļ mani pat pārliecināt nevajag: es no personīgās pieredzes zinu, cik svaigi augļi un dārzeņi ir brīnumaini veselīgi. Bet pat man, atsaucīgajai dvēselei, apdomājot grāmatas piedāvāto dzīvesveidu, solītās motivācijas vietā prātā maļas tikai slavenais teiciens: ja Jūs domājat, ka Jūs to varat - Jums taisnība. Un, ja domājat, ka nevarat - Jums arī taisnība.

Lasot receptes un ēdienkartes, motivācijas vietā galvā plosās tikai "nevaru!" Esmu diedzējusi sēklas un zinu, ka nemaz tik viegla un vienkārša tā ķēpa nav, it īpaši, ja nedzīvo visu dienu mājās. Esmu mēģinājusi raudzēt jogurtu - gatavošanā kaprīzāku ēdienu grūti iedomāties, biežāk noiet greizi nekā tiec pie salda jogurta. Es šad tad spiežu svaigās sulas, un katra sulu spiedes mazgāšanas reize man atsit prieku par sulām uz kādu pusgadu vismaz. Lasot receptes, pilnīgi jūtu bankrotu savā makā un atsacīšanās garšu mutē. Protams, veselība ir jebkuru upuru vērta, bet es pilnīgi jūtu, kā "nevaru". Gardi nosmejos, kad Leslija dāsni atļauj man brokastīs apēst "vienu vai pat divus" augļus. Tas nekas, ka es jau gadiem tieši šādi ēdu brokastis, taču apvienojumā ar apgalvojumu, ka izsalkums būs svešvārds, es sajūtu vēderu savelkamies čokurā.

Ak tā! Izrādās, vēders izmisīgi mēģina nogādāt ziņu manām smadzenēm, ka ar zupu nepietika! Nepietika! Nebija maizes klāt! Lai arī dalītā uztura idejām es neesmu diži atsaucīga, tomēr, cenšoties neaizvainot slavenās autores darbu vismaz lasīšanas laikā, es vēlos atturēties no piestumšanās ar kviešu maizi tūdaļ pēc lēcām (kas manā klasifikācijas sistēmā ietilpst olbaltumvielu produktu grupā). Vēlreiz uzšķīrusi dalītā uztura tabulu grāmatā, es nolemju, ka mazākais no visiem iespējamajiem ļaunumiem, ko no mājās esošajiem produktiem es varētu pagatavot, būs omlete ar brokoļiem. Lai gan brokoļus es neglābjami sabojāšu vārot un apcepot.

Pēc omletes atkal iegrimstu lasīšanā. Grūti noformulēt kādēļ, bet ir jūtams, ka grāmata sarakstīta pirms padsmit gadiem. Kaut kas tāds mazliet novecojis vēdī no lappusēm. Vai nu zinātnieki jau sen daudz ko no pieminētā ir izpētījuši, vai arī produktu un ēdienu gatavošanas mode mainījusies, vai arī šobrīd kaut kādiem citiem vārdiem cilvēkiem tiek sludināts... Tomēr būtiskākais vēstījums, protams, ir pāri laikiem ejošs - pilnai laimei cilvēkam ir nepieciešami svaigi bioloģiskie augļi un dārzeņi. Jo vairāk, jo labāk. Daudz vairāk, nekā esam raduši ikdienā ēst.
Aizveru grāmatu un eju uz virtuvi cept pankūkas. Kviešu atkarība tomēr uzvar jebkuras zinātnes atziņas.

Otrā rītā svaigo augļu kokteilis un pusdienās salāti aktīvi uzsāk solīto detoksikācijas darbu un pēcpusdienā man jau sāp galva un sagurums vilina uz gultas, nevis darba pusi. "Viss, ko Kentone apsola, piepildās." Citāts no grāmatas aizmugures vāka. Un tad es iztēlojos, cik šokējoši grūta varētu būt pāreja uz Leslijas sludināto dzīvesveidu vienam vidusmēra karbonāžu/kūpinājumu/burgeru/kolas cienītājam. Līdz brīdim, kamēr iestāsies prieks (un tas iestāsies, šaubu nav), Jūs izbridīsiet cauri ellei. Iegādājieties dārzu un apgūstiet dārzkopības pamatus, lai Jums būtu pieejami nitrātu nepieķēzīti zaļumi vajadzīgajos daudzumos un sortimentā. Izšķirieties no vīra un bērnus atstājiet viņam, lai nav jāskandalē par to, kas normāla ēdiena vietā šodien atkal galdā, un pēc tam jāraud par to, kā ģimene nenovērtē Jūsu pūles viņu veselības labā, vai arī jāskaidrojas ar vīru vai sevi pašu par to, kā "viņiem savs ēdiens, man savs" ietekmē ģimenes budžetu un/vai Jūsu noguruma pakāpi. Aizejiet no darba, kļūstiet par freelancer, lai Jums nav jāiekļaujas darba laika rāmjos un sabiedrisko ēdināšanas iestāžu piedāvājumā (kā es jau gadiem sapņoju par utopiju, kad svaigi spiesta burkānu sula kafejnīcā nemaksās divreiz dārgāk par kotletēm!), kā arī kafijas/cepumu socializēšanās rituālos. Lai Jūs varat atgulties, kad būsiet saguruši, sēdēt tualetē, cik tīk, spiest sulas un mazgāt sulu spiedi, raudzēt jogurtu un diedzēt sēklas, izvēlīgi iepirkties ārpus lielveikaliem, atvēlēt laiku stundām ilgām raitām pastaigām mežā (proti - svaigā, nevis pilsētas, gaisā), nezāļu plūkšanai pļavā, un darīt daudzas citas ļoti pareizas lietas. Tas ir iespējams. Un tas viss Jums atmaksāsies. Es to zinu - lielā mērā pāreja uz veģetārismu izskatījās ļoti līdzīgi. Es to izdarīju, esmu pieradusi pie tā, priecīga un gandarīta par savu izvēli, iekļāvusies mūsdienu dzīves ritmā un sabiedrībā. Viss bija nesto upuru vērts. (Bet nevajadzētu ticēt sludinātāju tēlotajām saulainajām ainiņām, ka kādas izmaiņas dzīvesveidā iespējamas tikai viegli un priecīgi, un nekāda atsacīšanās uz šī ceļa Jūs negaida. Tādas ilūzijas izmetiet miskastē uzreiz). Izdariet visu, kā Kentone Jums saka.

Vai, ja tomēr nē, izlasiet viņas grāmatu, un iemācieties pagatavot dažādas salātu mērces - tās tiešām pārvērš garlaicīgus rīvētus burkānus dievišķā brīnumā. Nolieku Leslijas bībeli pie recepšu grāmatām.

Dita Lase, vegus.lv, 28.01.2014.