Par Latvijas izcilāko dzejnieku, rakstnieku, kultūras darbinieku
dzīves līdzgaitniecēm, kas bieži bijušas vairāk nekā tikai mājas
miera nodrošinātājas, vairāk nekā tikai mūzas, bet bieži –
līdzstrādnieces.
Lasītājiem jau pazīstami romāni par Andreja Pumpura sievu Edi un
Līzi – Kaudzītes Matīsa sievu. Taču tieši par iedvesmotāju
iespējams nosaukt sievieti, kurai veltīts tikko atkārtoti,
papildinātā izdevumā klajā nākušais Ingunas
Baueres romāns “Lizete,
dzejniekam lemtā” . Dzejnieks – tas, protams, ir viens
no latviešu tautas visvairāk mīlētajiem liriķiem Kārlis Skalbe, bet
Lizete – viņa mūža draudzene, izcila tulkotāja Lizete Skalbe, kurai
bija lemts ne tikai pārdzīvot savu vīru par vairākiem desmitiem
gadu, bet arī pašai bagātināt latviešu valodā lasošās publikas
grāmatu plauktus ar kvalitatīviem tulkojumiem no skandināvu
valodām.
Romāns “Lizete, dzejniekam lemtā” pirmo reizi nāca klajā 2009. gadā
apgādā “Lauku avīze”, taču pirmajā izdevumā tikusi īsināta vai
pavisam izņemta vesela rinda nodaļu, kuras lasītājam atklāj daudz
plašāku ainu uz dzejnieka un viņa sievas jaunību, kā arī dzīvi
starpkaru laika Latvijā. Šajā izdevumā, kas sagatavots, izmantojot
nesaīsinātu manuskripta tekstu, lasītājs atradīs līdz šim
nepublicētas nodaļas, kuras vēsta par Lizetes bērnības dienām,
topošās tulkotājas pirmo iepazīšanos ar lielajiem klasiķiem,
Lizetes mīlestības un šaubu mirkļiem, reti kur citur izlasāmām
Kārļa Skalbes pārdomām ticības jautājumos... “Man liekas, grāmata
ir atradusi pareizo toni un valodu – to valodu, kurā es uzaugu,”
grāmatas anotācijā raksta Kārļa un Lizetes mazdēls Andrejs
Legzdiņš. “Jūtu, ka Inguna ir trāpījusi un atradusi to. Tādā veidā
grāmata liekas daudz ticamāka, patiesāka.”
Grūtuma un vienatnības Lizetes dzīvē bijis gana, bet turpat arī
lepnums par savu vīru – tautas patiesi mīlētu dzejnieku un īstenu
Latvijas patriotu, turpat arī prieks par bērniem, turpat – radoši
atklājumi tulkotājas darbā. Patiesi un emocionāli Inguna Bauere
attēlo dzejnieka un viņa sievas grūto un garīgi sāpīgo šķiršanos no
Latvijas, dodoties trimdā. Taču, kā apgalvo mazdēls Andrejs, “man
liekas, ka vecāmāte bija laimīga – ne tikai jaunībā, kopā ar mūža
mīlestību, bet arī trimdā. Tai kultūras vidē, kurā uzaugu, kopā ar
vecomāti apgrozījās tā laika izcilākie mākslinieki, rakstnieki,
mūziķi, kultūras darbinieki.”
Romāns, kurā sadzīves ainas lieliski papildina latviskākā dzejnieka
dzejas rindas, sniegs patiesu veldzējumu īsteniem labas
biogrāfiskās literatūras cienītājiem. Jo „darbs un mīlestība ir
mūžīgi. Arī saule, mežs un zemeņu smarža vasaras viducī”. Arī
dzejnieka un tulkotājas darbs, divu jaunu cilvēku mīlestība un
Piebalga Latvijā – ir mūžīgi.
