Savdabīgā, pagaidām vēl pārlieku maz pamanītā latviešu
rakstnieka Egīla Ventera proza ir īpaša; viņu varētu dēvēt par
rakstnieku, kurš mūžīgi atrodas meklējumos, un katrs viņa darbs ir
šo meklējumu (un atklājumu!) atspulgs. Lai gan mūsdienās
tā sacīt varētu būt nepopulāri, Egīla Ventera proza īsti nav domāta
plašam lasītāja lokam. Tā ir poētiska, ironiska, atsaucēm un
alūzijām bagāta, vienlaikus rezignēta un cerības rosinoša – un
neapšaubāmi prasa sagatavotu, zinošu lasītāju: tādu, kurš spēj
novērtēt rakstnieka spēles ar vārdiem, valodu, situācijām un stilu.
Tādu, kurš spēj pamanīt un izbaudīt gan rakstnieka domas plūdumu,
gan puiciski tīro spēles prieku, eksperimentējot ar tekstu. Dz.
Soduma balvas žūrijas loceklis Roalds Dobrovenskis par Egīla
Ventera darbu „Mainīgā intervence” rakstījis: “Autora galvenie
trumpji – bagāta un izteiksmīga valoda, aizraujošs sižets un
noslēpumaina simbolika, kas nepārprotami norāda uz antīkās pasaules
mītiem.” Šos pašus vārdus var sacīt arī par Egīla Ventera jaunāko
mikroromānu “Atlantīda, kāda tā ir”. Tas ir smalks, vienkāršs un
ļoti “venterisks” darbs, turklāt var droši apgalvot – labākais, ko
Egīls Venters līdz šim uzrakstījis.
“Atlantīda,
kāda tā ir” dzidri, esenciāli un spilgti ataino
rakstnieka domas, uz divdesmit pirmā gadsimta sliekšņa nolūkojoties
atpakaļ (varbūt uz priekšu?) cilvēces vēsturē. Nav nekā
paredzamāka par cilvēka dabu – par to bija pārliecināti jau senie
ebreju un grieķu filosofi, vienlaikus atrodot iemeslu cerībai, ka
cilvēkam un cilvēcei ir ne tikai pagātne, bet arī nākotne.
Mūsdienu latviešu literatūrā šobrīd ir maz darbu, kas, nebūdami
didaktiski, rosina lasītāju piedzīvot garīgu katarsi, attīrīšanos –
Egīla Ventera “Atlantīda, kāda tā ir” ir viens no tiem.
Egīls Venters (1964) jau kopš 1990. gada
publicējies preses izdevumos. Kopš 2005. gada ir Latvijas
Rakstnieku savienības biedrs, un līdz šim viņam izdotas septiņas
grāmatas – stāstu krājums „Melnā sērija” (1992), luga “Pelnu
lietus” (1994), romāns „Melanholijas skaidrojošā vārdnīca” (2000),
romāns „Āgenskalns” (2004), romāns „Radio Luxembourg” (2007), eseju
krājums “Zemeslēkts” (2010) un romāns “Mainīgā intervence” (2012).
Par grāmatu “Mainīgā intervence” E. Venters 2013. gadā saņēmis
Dzintara Soduma balvu.
Pieejama arī e-grāmata.
