Pirms sāku lasīt kādu jaunu grāmatu, es ar nevērīgu skatienu lūkojos autora vai autores uzvārdā. Šoreiz diezgan ilgi raudzījos latviešu rakstnieces Lauras Dreižes vārdā un uzvārdā, jo šī rakstniece man bija sveša, nepazīstama. Ar lielu bijību es par viņu uzmeklēju informāciju internetā un biju pārsteigta, ka rakstniece ir tik jauna un raksta ar tādiem „apgriezieniem”, lielākā daļa jauniešu viņas vecumā brīvajā laikā nelasa grāmatas, kur nu vēl tās raksta!

Mani ļoti ieintriģēja rakstnieces biogrāfija, dzīve, rakstīšanas veids, kurš mani uzrunāja, ievilināja tādā kā citā dimensijā, dzīvē.

Šī grāmata ir tipisks mīlas stāsts starp jaunu vidusskolnieci un noslēpumainu, pievilcīgu, nedaudz bīstamu vīrieti. Jaunajai meitenei Odrijai noteikti vajadzētu turēties no šī vīrieša pa gabalu, taču viņa valdzinājums ir pārāk liels, kā var atturēties no šī vīrieša? It īpaši tad, kad viņš ir jaunās meitenes kaimiņš!

Grāmatas sižets nemaz nelīdzinājās Stefānijas Meieres vampīru sāgām un tas bija milzīgs pluss, laikam tieši tāpēc grāmatu lasīju ar īpaši lielu degsmi un ātrumu. Šī grāmata bija cilvēcīgāka, noslēpumaināka, dzīvīgāka nekā Meires vampīru sāga. Ļoti patika tas, ka Laura vampīrus bija attēlojusi savādākus, ne tādus kā Stefanija Meiere. Šie vampīri varēja uzturēties dienas gaismā, varēja ēst cilvēku pārtiku, ne tikai sūkt asinis, tomēr pats valdzinošākais bija tas, ka šie vampīri pārtika no speciālām zālēm, kas ļāva viņiem dzīvot cilvēciskāk, nenodarot apkārtējiem ļaunu, turklāt viņiem pat bija jāaizstāv cilvēki.

Biju pārsteigta izlasot grāmatas pirmās lapaspuses, jo es nemaz nebiju vīlusies, romāns mani tik ļoti piesaistīja un pat iesaistīja, dažbrīd es sevi iztēlojos kā vienu no galvenajiem varoņiem. Pats interesantākais bija tas, ka grāmata bija sarakstīta no divu varoņu skatupunkta, gan no galvenā varoņa- Lantisa skatījuma, gan galvenās varones Odrijas skatpunkta, šādas “konstrukcijas” romāns man bija kas jauns. Es nespēju un nevarēju atrauties no šīs grāmatas, man nebija nekas svarīgāks, kā vien turpināt lasīt. Grāmatas valoda bija ļoti patīkama, saprotama, raita, sižets bija visai dinamisks un vilinošs.

Secināt es varu tikai vienu, ka nevajag baidīties lasīt jauniešu sarakstītās grāmatas. Lauras Dreižes grāmata bija pilnīgi kas jauns un negaidīts.
Milzīgs paldies Laurai Dreižei par baudāmo grāmatu " Nepabeigtais skūpsts", drīzumā plānoju izlasīt arī citus viņas daiļdarbus.

VĒRTĒJUMS: 9,5/10

Elīna Zālīte, http://dgpyfrom.wordpress.com, 3.08.11.