Megijas Stīvoteres grāmata „Trīsas” , patiešām lika man sajust grāmatas aukstumu, – kur stindzinošajā aukstumā pirmo reizi Greisa un viņas vilks raudzījās viens uz otru. Aukstums šajā grāmatā atspoguļo neiespējamo mīlestību, sāpes, bailes, ciešanas, zaudējumu, cilvēka dzīves pārrāvumu. Grāmata lika izjust arī karstumu, – īsti pieskārieni, glāsti, skūpsti, sirdspuksti un abu šo savienojumu rezultātā izjust trīsas. Šis trīsas rodas no bailēm par trauslo mīlestību, no apsēstības ar mistiskiem dzīvniekiem, kur īstā pasaule savijas ar mistisko un pārdabisko, neticamo, neiespējamo.

Tik savāda ziema tā bija. Paradoksāli, bet viņi atrada ceļu viens pie otra, kādā pasaulē visskumjākā un briesmīgākā notikuma laikā. Greisa varēja kliegt, bet viņa to nedarīja. Viņa būtu varējusi pretoties, bet nepretojās. Meitene gulēja un ļāvās, noraugoties kā vilki viņu laizīja un kodīja, purināja no visām pusēm. Kāds vilks ar degungalu bakstīja meitenes sauju. Viņš cieši lūkojās Greisā ar savām dzeltenajām acīm, nekad mūžā viņš nebija redzējis tik skaistu meiteni. Taču, lai gan viņam bija zvēra ķermenis, acīs nebija zvērības. Šis vilks izglāba meiteni, viņš apturēja vilku baru. Greisa vilku redzēja vēl un vēl, allaž ārā, aukstumā. Greisa no viņa nebaidījās nekad, viņa vilku apbrīnoja, dievināja. Tā bija īsta apsēstība!
Greisa ir īpaša meitene, kura vairāk pār visu pasaulē mīl vilkus, it īpaši savu vilku, kura –acis lāsmo zeltainās nokrāsās. Greisa, kā jau visi bērni, mācījās skolā, braukāja ar mašīnu, pavadīja laiku ar draudzenēm, taču Greisa labprātāk laiku pavadītu raugoties uz mežu un gaidot parādoties savu vilku.
Viņas vilks ir puisis ar dzeltenām acīm. Sems ir trausls kā tauriņš rudenī, ko pirmā salna var iznīcināt. Esot kopā ar Greisu Semam tik tikko pietiek siltuma, lai viņš paliktu…
Megijas Stīvoteres grāmata „Trīsas” patiešām ir fantastiski izcila, šī grāmata man lika pat raudāt visskumjākajās vietās, dažbrīd tika noraudātas pat četras lapaspuses! Tagad diezgan ilgi dzīvošu pārdomās par izlasīto, kamēr nomierināšos, jo grāmata mani ieskāva burvīgajā fantāziju pasaulē, kur es varēju būt aculieciniece dažādiem notikumiem, neuztveriet mani burtiski, man vienkārši ir dzīvīga fantāzija!
Grāmatu uztvert bija ļoti viegli, nevienu brīdi nebija tā, ka es notikumus varētu paredzēt uz priekšu, tas ir milzīgs pluss! Kad notikumus sāku paredzēt uz priekšu, pazūd viss tas maģiskais un burvīgais, es pieslēdzos grāmatai tā, it kā tā būtu Zviedru mīkla!

Burvīga lasāmviela!

Vērtējums: 10/10

Elīna Zālīte, http://dgpyfrom.wordpress.com/, 4.12.2011.