Megijas Stīvoteres grāmata
„Trīsas” , patiešām lika man sajust grāmatas
aukstumu, – kur stindzinošajā aukstumā pirmo reizi Greisa un viņas
vilks raudzījās viens uz otru. Aukstums šajā grāmatā atspoguļo
neiespējamo mīlestību, sāpes, bailes, ciešanas, zaudējumu, cilvēka
dzīves pārrāvumu. Grāmata lika izjust arī karstumu, – īsti
pieskārieni, glāsti, skūpsti, sirdspuksti un abu šo savienojumu
rezultātā izjust trīsas. Šis trīsas rodas no bailēm par trauslo
mīlestību, no apsēstības ar mistiskiem dzīvniekiem, kur īstā
pasaule savijas ar mistisko un pārdabisko, neticamo,
neiespējamo.
Tik savāda ziema tā bija. Paradoksāli, bet viņi atrada ceļu viens
pie otra, kādā pasaulē visskumjākā un briesmīgākā notikuma laikā.
Greisa varēja kliegt, bet viņa to nedarīja. Viņa būtu varējusi
pretoties, bet nepretojās. Meitene gulēja un ļāvās, noraugoties kā
vilki viņu laizīja un kodīja, purināja no visām pusēm. Kāds vilks
ar degungalu bakstīja meitenes sauju. Viņš cieši lūkojās Greisā ar
savām dzeltenajām acīm, nekad mūžā viņš nebija redzējis tik skaistu
meiteni. Taču, lai gan viņam bija zvēra ķermenis, acīs nebija
zvērības. Šis vilks izglāba meiteni, viņš apturēja vilku baru.
Greisa vilku redzēja vēl un vēl, allaž ārā, aukstumā. Greisa no
viņa nebaidījās nekad, viņa vilku apbrīnoja, dievināja. Tā bija
īsta apsēstība!
Greisa ir īpaša meitene, kura vairāk pār visu pasaulē mīl vilkus,
it īpaši savu vilku, kura –acis lāsmo zeltainās nokrāsās. Greisa,
kā jau visi bērni, mācījās skolā, braukāja ar mašīnu, pavadīja
laiku ar draudzenēm, taču Greisa labprātāk laiku pavadītu raugoties
uz mežu un gaidot parādoties savu vilku.
Viņas vilks ir puisis ar dzeltenām acīm. Sems ir trausls kā tauriņš
rudenī, ko pirmā salna var iznīcināt. Esot kopā ar Greisu Semam tik
tikko pietiek siltuma, lai viņš paliktu…
Megijas Stīvoteres grāmata „Trīsas” patiešām ir fantastiski izcila,
šī grāmata man lika pat raudāt visskumjākajās vietās, dažbrīd tika
noraudātas pat četras lapaspuses! Tagad diezgan ilgi dzīvošu
pārdomās par izlasīto, kamēr nomierināšos, jo grāmata mani ieskāva
burvīgajā fantāziju pasaulē, kur es varēju būt aculieciniece
dažādiem notikumiem, neuztveriet mani burtiski, man vienkārši ir
dzīvīga fantāzija!
Grāmatu uztvert bija ļoti viegli, nevienu brīdi nebija tā, ka es
notikumus varētu paredzēt uz priekšu, tas ir milzīgs pluss! Kad
notikumus sāku paredzēt uz priekšu, pazūd viss tas maģiskais un
burvīgais, es pieslēdzos grāmatai tā, it kā tā būtu Zviedru
mīkla!
Burvīga lasāmviela!
Vērtējums: 10/10
Elīna Zālīte, http://dgpyfrom.wordpress.com/, 4.12.2011.