Ingunas Baueres romāns aptver laikposmu Elizabetes dzīvē no bērnu dienām līdz 1784. gada vasarai, kad Elīzai bija vēl tikko trīsdesmit. Hercoga Bīrona kapelmeistars Johans Ādams Hillers Leipcigā izdeva viņas pirmo dzeju apkopojumu, Šarlote Elizabete to izvēlējās parakstīt ar vārdu “Elīza”, ko paturēja līdz mūža beigām. I. Bauere saka: “Pieļauju, ka ne viņa pati, ne tuvinieki necerēja, ka trauslā un slimīgā fon der Rekes kundze šai saulē nodzīvos turpat astoņdesmit gadus, taču viņa nodzīvoja. Varbūt spīts pēc, bet varbūt tāpēc, ka patiesībā bija daudz stiprāka, nekā pašai šķita…” Autores mērķis bija izstāstīt stāstu nevis par Apgaismības laikmeta dzejnieci un viņas nopelniem, bet gan par to, kā veidojās kādas ļoti īpašas aristokrātes personība. Bērnība – cilvēka svarīgākais posms, kas nosaka visu turpmāko dzīvi, un jaunības pārdzīvojumi – lielākais rūdījums.
Rakstniece Inguna Bauere
Kāda tad bija Elīzas bērnība un agrā jaunība? 18. gadsimtā titulētā
ģimenē augusi jaunava bija laba tirgus prece, kas nedrīkstēja
zaudēt vērtību. Kad pavīdēja iespēja kļūt par lielās Jaunpils
muižas īpašnieka laulāto draudzeni, to nedrīkstēja laist garām, un
jauniņo meiteni izdeva pie divreiz vecāka, nemīlēta, toties bagāta
vīrieša. Elīza uzdrošinājās sacelties. Rodot spēku tikko
plaukstošās Apgaismības filozofijā, iestājās par personības
neaizskaramību un sievietes tiesībām. Viņa daudz mīlēja, bet vēl
vairāk cieta. Saņēma likteņa sitienus un augšāmcēlās. Spēra pirmos
soļus Apgaismības rītausmā, atļaujoties ignorēt augstākajā
sabiedrībā iesīkstējušās normas un saņemties uz drosmīgu lēmumu –
šķirties no nemīlama vīra. Ļauni aprunāta un bieži
nesaprasta, izmisusi, bet stipra garā, viņa palika uzticama pati
sev.
Šis ir ne vien kultūrvēsturisks romāns, bet arī bagātīgs
pieaugšanas stāsts, kurā caur laikmeta un tradīciju žņaugiem
uzplaukst brīvs, možs un radošs gars. Autore atklāj gan šī ceļa
grūtās puses, gan uzvaras, kuras daudz nozīmē ne vien galvenajai
varonei Elīzai, bet arī mūsdienu sievietēm.
Pieejama arī e-grāmata.
