Viņš gan nekad nav aizmirsis par vilinošo un vienlaikus
nepieciešamo iespēju izteikties apjomā nelielajos žanros,
publicējot tiklab stāstus, kā arī noveles. Jaunākais rakstnieka
īsprozas krājums
“Zemes telpa, jūras elpa” neapšaubāmi
apliecina, ka Ē. Kūlis ir īstens reālisma meistars.
Patiesi pārsteidzoša ir jaundarbu tematiskā daudzveidība,
vēstījuma noskaņu un intonāciju palete – no maigi ironiskas līdz
tēvišķi skarbai, no karikatūriski groteskas līdz dziļi traģiskai,
no viedas rezignācijas līdz zobgalīgam humoram. Rakstnieks
jebkura cilvēka ikdienišķākajās gaitās arvien prot saskatīt kaut ko
ievērības cienīgu – tādu, kas ir stāsta vērts. Viņš ir uzticīgs
tiem ļaudīm, kuru ikdiena bieži vien paliek neievērota mūsdienu
globālisma ēnā. Rakstnieka asredzīgais skatījums allaž rosina uz
kritisku refleksiju gan par mūsu pagātni, gan šodienu, un šoreiz tā
daudzkārt vedina domāt par sociāli nepievilcīgo patērētāja
filozofiju un tās izpausmēm. Tas spilgti akcentēts arī
grāmatas vāka zīmējumā (mākslinieks Toms
Kalninskis).
Krājums nosacīti sadalās divās daļās. Pirmajā –
“zemes telpā” – lasītājs ieskatīsies ļoti atšķirīgu dzīvju zīmīgos
fragmentos: gan ar vientulību cauraustos, kādi nereti ir mūža
nogalē, gan ar nepamatotām vēlmēm iekrāsotos, kādi bieži raksturo
jaunu ļaužu gaitas un sapņus. Tomēr it visos tekstos rakstnieks ar
dziļi personisku iejūtu runā par pretrunīgo ieguvumu un zaudējumu,
esošā un šķietamā korelāciju.
Zaudējumu ir vairāk, ja esi apjucis vērtību izvēlē. Tāpēc Vintijai
jāatsakās no sava suņa, bet Olmāram – no motocikla. Turpretī
dažkārt atteikšanās kļūst par nemanāmu soli pretī sirdsmieram, kā
tālbraucējam šoferim Bernhardam un kā tam liepājniekam, kurš dodas
pēdējā braucienā ar tramvaju. Notiek visādi, un nodrāztais
sakāmvārds “katrs pats savas laimes kalējs” īstenojas, kaut gan ne
vienmēr, ja ceļā uzrodas nejaušība sievietes veidolā, kā Vidvudam
un Jorģim Vaibstiņam. Starp citu, rakstnieks joprojām saviem
personāžiem radis īpašus personvārdus, ar ko viņi kaut vai šai ziņā
ierakstās literatūras vēstures kurzemnieku federālajā
teritorijā.
Savukārt otrajā krājuma daļā, kurā jūtama spēcīgā “jūras elpa”, Ē.
Kūlis pievērsies visdažādākajiem likteņiem, kurus iespaidojuši
lielie plašie ūdeņi, smagais darbs uz kuģiem un laiks. Šie prozas
sacerējumi atgādina par dzīves dramatismu krietni nesaudzīgāk, vai
tas būtu vaļu mednieka pēdējais reiss, vai viena diennakts,
pavadīta uz zvejas kuģīša, vai negadījums Norvēģu jūrā. Taču
vienlaikus – nu tieši tā, kā tas ir īstenībā! – atsvaram tiek dots
arī gluži vai aušīgs komiskums. Jebšu jūra tomēr jokus
nesaprot.
Stāstu un noveļu krājums “Zemes telpa, jūras elpa” ir divdesmit
piektā Apgādā Zvaigzne ABC izdotā grāmata no visām piecdesmit,
kurām autors ir aizvien denktais Kurzemes vīrs Ēriks Kūlis.
Pieejama arī e-grāmata.
