Fantāzijas un fantastikas žanri nemaz nav tik jauni, tomēr latviešu rakstniekiem tie nav īpaši tuvi. Vismaz tā varētu likties. Vai tas tāpēc, ka šajos žanros nepastāv robežas, kuras latvieši tik ļoti cenšas ievērot? Varbūt izdevniecības baidās no tā, ka kūtrie latviešu lasītāji šos žanrus īpaši nesapratīs un neiemīlēs? Pareizo atbildi nezinu un tāda laikam arī nekur nebūs atrodama. Liels bija mans prieks, kad uzzināju par Zvaigznes ABC projektu, kura ietvaros tika izdota grāmata „ Purpura karaļa galmā ”. Projektam tika iesūtīti 64 stāsti, no kuriem 16 ir nonākuši šajā grāmatā.

Pirmais, kas mani priecē ir grāmatā sastopamo stāstu dažādība. Tie, kuri no F&F žanra gaida stāstiņus par vampīriem un vilkačiem, būs pārsteigti, bet noteikti ne vīlušies. Lai gan pasaulē valda vampīru bums, latviešu autori ir daudz oriģinālāki un izdomā daudz interesantākus stāstu sižetus. 13 dažādi autori, 16 atšķirīgi stāsti, arī pēcgarša, ko atstāj katrs stāsts, ir ļoti atšķirīga. Negribētu dalīt stāstus labajos un sliktajos, jo tā jau būs gaumes lieta.

Stāstu izkārtojums grāmatā ir ļoti veiksmīgs. Grāmata sākas ar Didža Sedlenieka stāstu „Kvarku pavēlnieks”, kuru gribētos dēvēt par „Zelta zivtiņas” mūsdienu versiju. Stāsts, manuprāt, pierāda to, ka meistars ar pareizo instrumentu jebkuru vienkāršu lietu var pārvērst mākslas darbā. Un Didzim tas izdevās. Tālāk seko diezgan raibi stāsti. Katru gan neuzskaitīšu, bet interesantākos gribētu pieminēt. Jauks un asprātīgs likās Daces Znotiņas stāsts „Ēšanas traucējumi”. Šeit varēsim iepazīties ar teoriju, kā zeķēs rodas caurumi, kur pazūd vietā noliktās lietas un kurš īsti rada putekļus tikko iztīrītā vietā. Nu labi, tās jau nebūs stāsta atziņas, vienkārši cenšos ieinteresēt. Ilzes Eņģeles stāsts „T- persona” likās jau kaut kur dzirdēts, tomēr, ja autore šo stāstu prastu izvērst un parādīt no neierasta skatu punkta, varētu sanākt interesants romāns. Patika Viļa Kasima „Nemiera gars”, ļoti gribēju, lai tas būtu garāks, bet nu- stāsts ir stāsts. Santas Senkānes „Ledus” bija tāds romantisks un dziļdomīgs stāsts, pieļauju, ka sieviešu auditoriju tas aizkustinās vairāk. Ļoti veiksmīgi stāsti ar labu potenciālu romānam šķita Gunta Enģeļa „Krātiņš” un Līgas Sproģes „Raiannonas turnīrs”. Un pats labākais laikam pietaupīts beigām. Mans mīļākais krājuma stāsts ir Arņa Bukas „Purpura karaļa galmā”, no kura stāstu krājums arī ieguvis savu nosaukumu. Stāstu caurvij greznība un skumjas, ir gan labs sižets, gan izpildījums. Viens nu gan ir skaidrs- Purpura karaļa galmā es nokļūt negribētu.

Negribēju pieminēt tik daudz stāstu, bet par šiem man vajadzēja kaut ko pateikt. Man kā cilvēkam, kuram nereti ir slinkums lasīt latviešu rakstnieku publikācijas internetā, grāmatas formāts šķiet daudz labāks risinājums. Ne jau gluži slinkums pie vainas, bet man nepatīk lasīt garus tekstus pie datora, labāk izvēlos taustāmu grāmatu. Stāstu grāmatām arī piemīt tāda forša īpašība, ka tu vari jebkurā brīdī atšķirt grāmatu un izlasīt jebkuru stāstu. Tāpēc arī stāstu grāmatas tiek pārlasītas biežāk nekā romāni, kuru lasīšana aizņem daudz vairāk laika.

Vēl tikai gribēju piebilst, ka tagad esmu pilnībā pārliecināta- Artūrs Bērziņš ir viens no labākajiem grāmatu vāku veidotājiem Latvijā. Protams, viņš veidojis arī šīs grāmatas vāku, citus viņa darbus var apskatīt ŠEIT.

Varbūt nav pareizi vērtēt visu krājumu kopumā, bet es dodu krājumam 7,5/10. Kādam stāstam būtu likusi 5, kādam 9 ar lielu plusu, kā jau teicu stāsti ir pavisam dažādi, līdz ar to pastāv liela iespēja, ka katrs lasītājs atradīs kaut ko priekš sevis.

Evija Žiba, http://evijaspasaule.wordpress.com, 13.02.2013.