Kā dzīvot ir vieglāk- ja esi ģēnijs vai garīgi atpalikušais? Un kuram no viņiem dzīve ir pilnvērtīgāka? Bieži esmu dzirdējusi cilvēkus apgalvojam, ka viņi vēlētos būt ģēniji, bet nekad neesmu sastapusies ar kādu, kurš vēlētos būt garīgi atpalicis.

„ Puķes Aldžernonam ” ir Daniela Kīza radīta jaunekļa Čārlija Gordona dienasgrāmata. Čārlijs ir savādāks par lielāko cilvēku vairumu, viņš ir piedzimis ar zemāku intelektu nekā vidusmēra cilvēks, tāpēc Čārliju varētu dēvēt par garīgi atpalikušu. Čārlijs ļoti vēlas kļūt gudrs un viņam rodas šāda iespēja. Viņš tiek izraudzīts kādam zinātniskajam eksperimentam, kurā mākslīgā ceļā tiek paaugstināts cilvēka intelekts. Pirms Čārlija šī operācija ir veikta pelītei Aldžernonam un viss ir izdevies lieliski, Aldžernons ir kļuvis par sevišķi gudru pelēnu, kas spēj pārvarēt sarežģītus pārbaudījumus. Arī Čārlija operācija izdodas un dažu mēnešu laikā no garīgi atpalikušā Čārlijs kļūst par ģēniju, gudrībā pārspējot pat eksperimenta veicējus. Savus pārdzīvojumus Čārlijs fiksē dienasgrāmatā, kuru mēs varam lasīt šajā grāmatā.

Tieši Čārlija pieraksti ir tie, kas atklāj lasītājam viņa pārdzīvojumus. Arī pats dienasgrāmatas formāts vēsta par Čārlija prāta attīstību. Grāmatas sākumā valoda ir ļoti īsa, kodolīga, teikumi izveidoti nepareizi un vārdi uzrakstīti kļūdaini. Čārlijam kļūstot gudrākam, uzlabojas viņa rakstīšanas stils, parādās pieturzīmes un sarežģītāki vārdi. Šādā veidā autors ļoti labi un ticami atveido to, kas notiek ar Čārliju.

Mainoties Čārlija intelektam, mainās arī viņa iekšējā pasaule. Sākumā Čārlijam daudzas it kā pašsaprotamas lietas izraisa pārsteigumu. Cilvēki, kurus agrāk Čārlijs uzskatīja par gudriem, patiesībā tādi nemaz nav. Izrādās, ka katrs profesors ir gudrs tikai savā specialitātē, kas patiesībā ir ļoti šaurs lauciņš, tai pašā laikā Čārlijam labi padodas gan valodas, gan zinātne, gan mūzika. Ar laiku Čārlijs saprot, ka kļūstot gudrāks, viņš nav kļuvis laimīgāks nekā bija iepriekš. Ar laiku viņš konstatē: „ .. ja prāts ir aizņemts tikai pats ar sevi, ja tam nav citu mērķu, ja tas aizmirst par cilvēciskajām attiecībām, - tāds prāts var nest tikai ļaunumu un sāpes.” Gan pašam Čārlijam, gan grāmatas lasītājam rodas jautājums, kāpēc, kļūstot gudrākam, Čārlijs ir kļuvis nelaimīgāks, kādēļ viņam vairs nav neviena drauga? Un uz šo jautājumu grāmatā var atrast vairākas atbildes.

Ļoti kaitinoši ir tas, ka eksperimenta veicēji Čārliju un Aldžernonu uzskata tikai par zinātnes objektiem. Čārlijam ik pa laikam nākas atkārtot: „ Bet es neesmu priekšmets. Es esmu cilvēks.” Un tas patiesībā atgādina to, ka mēs bieži vien aizmirstam, ka mūsu apkārtējie arī ir cilvēki, ar visām šai sugai raksturīgajām īpašībām, lai arī cik savādas un reizēm kaitinošas tās nebūtu. Daži grāmatas varoņi Čārliju sāk cienīt tikai tad, kad viņš kļūst gudrs, savukārt citi tieši šajā brīdī no viņa novēršas. Nu ja, cilvēki jau ir dažādi, vienam ar muļķi nav par ko runāt, savukārt citam ļoti patīk izcelties uz viņa fona, tādējādi palielinot savas gudrības pakāpi. Čārlija domas ir pilnīgi pareizas: „ Es esmu cilvēks. Biju cilvēks arī pirms tam, kad man pieskārās ķirurga nazis.”

Grāmata patiešām ir ļoti dziļa un aizkustinoša, tā ir arī skumja un pārdomas raisoša. Čārlija pārdzīvotais varētu atvērt acis cilvēkiem, kuri ikdienā pieraduši domāt tikai par sevi un nespēj pamanīt to, kas notiek ar līdzcilvēkiem. Grāmatā ir brīdis, kurā sākam just, ka tā nebeigsies laimīgi, bet no otras puses man īsti nav skaidrs, kādas tad varētu būt laimīgās beigas šādam gadījumam? „Puķes Aldžernonam” noteikti ir viena no labākajām šī gada lasāmvielām un arī es piederēšu pie tiem, kam nav skaidrs, kādēļ šis 1959. gadā sarakstītais darbs latviešu lasītājiem pieejam tikai tagad. Grāmatu iesaku izlasīt ikvienam, jo tās tēma ir aktuāla ne tikai Ziemassvētku periodā, kad beidzot spējam ieraudzīt arī skumjos cilvēku dzīvesstāstus.

Vērtējums- 10/10

Evija Žiba, http://evijadomaa.blogspot.com, 23.12.2012.