Oļģerta Krodera grāmata par viņa dzīvi pirmoreiz izdota 1993. gadā, taču šobrīd kļuvusi par bibliogrāfisku retumu. Joprojām aktīvi strādājošais latviešu režijas vecmeistars šovasar atzīmēs 90 gadu jubileju. Nozīmīgās jubilejas priekšvakarā Apgāds Zvaigzne ABC laiž klajā režisora autobiogrāfisko darbu " Mēģinu būt atklāts" ar Valmieras teātra direktores Evitas Sniedzes priekšvārdu un O. Krodera režijas darbu un lomu hroniku.
„Bez Krodera Latvijas teātris 20. un nu jau arī 21. gadsimtā nav
iedomājams. Viņa dzīve bez Latvijas un teātra – arī.
„Visu, ko esmu pieredzējis, kas man ticis likts priekšā, vienmēr
esmu vērojis no malas. Pat Ziemeļos. Es jūtos, it kā spēlētu kādu
lomu izrādē, līdz ar to man nav nekā traģiska, ko nožēlot. Es
skatos izrādi.” Un viņam diemžēl ir nācies būt klāt dažās
lielākajās Latvijas 20. gadsimta izrādēs („un man bija baigi
interesanti”, Kroders saka) – gan 1940. gada 17. jūnijā, kad Rīgā
iebrauca padomju tanki, gan 1941. gada 14. jūnijā, kad viņam un
viņa ģimenei četros no rīta stundas laikā bija jābūt gataviem
nākamajiem savas dzīves gadiem prom no mājām. Bet viņa
pieredzējušajā mūžā ir bijis arī gan 1990. gada 4. maijs, gan 1991.
gada 21. augusts. Kroders savām acīm ir pieredzējis gandrīz visu
Latviju, jo ir tikai trīs gadus jaunāks par to.” Tā par izcilo
režisoru saka Valmieras teātra direktore Evita Sniedze.
„Es tiešām mēģināju būt atklāts un ceru, ka tas zināmā mērā ir
izdevies. Protams, šis tas aizmirsies, šo to vispār negribas
atcerēties. Bet melojis neesmu. Daži saka – vajagot turpināt, taču
roka neceļas. Lai kaut ko vērtētu un iespējami patiesi aprakstītu,
vajadzīga distance. Bet mūsu domās un darīšanās padomju laiki nav
beigušies – kurš kuru apčakarēs, mēs valdīšanu vai valdīšana mūs.
Primitīvi, vulgāri, ciniski. Tā dzīvojam. Diemžēl. Un par to
rakstīt negribas...
Tomēr pati par sevi dzīve ir forša. Tāds, lūk, paradokss.” Par savu
dzīvi un darbu izsakās Oļģerts Kroders.
