Tomēr tā spriest būtu pāragri – par pretējo liecina gan bērnu un
jauniešu ļoti aktīvā dalība Apgāda Zvaigzne ABC izsludinātajā
Lasīšanas
stafetē, gan fakts, ka jau tiek saņemtas atsauksmes par pavisam
svaigiem latviešu autoru darbiem, kuri paredzēti tieši pusaudžiem
un tieši brīvdienu lasīšanai.
Viens no šādiem autoriem ir Dzintars
Tilaks , kura iepriekšējie darbi jauniešiem “Čomiņš” un “Oki
doki! jeb Kad mēs augām” jau izpelnījušies gados jauno lasītāju
atzinību. Tikai pirms pāris nedēļām grāmatnīcu plauktos parādījās
rakstnieka jaunākais veikums “Labo
blēņu vasara. Skolas brīvlaika piedzīvojumu romāns” .
Koši zaļais vāks, uz kura savās gaitās sparīgi dodas trīs pusaudži,
atsauc atmiņā tādus mūsdienu pusaudžu vecāku bērnības “grāvējus” kā
Vijas Upmalas “Draudzības spieķi”, Laimoņa Vāczemnieka “Līvsalas
zēni” un, protams, visās paaudzēs populārie Zentas Ērgles darbi.
Arī Dzintars Tilaks liek lietā to pašu paņēmienu, ko nosauktie
rakstnieki – proti, par darbības laiku izvēloties vasaras
brīvdienas un par vidi – Latvijas laukus, savus varoņus – trīs
tīņus – apber ar piedzīvojumu lavīnu, kurā netrūkst ne blēņu, nedz
īstas varonības. Šķiet, ka laikmetā, kad jauniešu īpaši fascinē
fantastika un fantāzija, notikumiem “šeit un tagad” vairs nepiemīt
tāds valdzinājums kā kādreiz, tomēr tā nav – “Labo blēņu vasara”,
pateicoties autora lieliskajai spējai iejusties padsimtnieku “ādā”,
ir lasāmviela, kas spraiguma ziņā līdzinās trillerim.
Pilsētas zēns Aivis, kura lielākais dārgums ir velosipēds, pavada
vasaru laukos un iedraudzējas ar vietējo puiku Renāru. Vecumā, kad
mierīgi nosēdēt istabā ir īsta neiespējamā misija, nav nekāds
brīnums, ka drīz vien jau pārgalvīgas ieceres birst kā no
pārpilnības raga. Puišu kompānijai drīz pievienojas arī veiklā un
simpātiskā Edīte, un jaunizceptie “trīs musketieri” ķeras pie vēl
trakāku plānu īstenošanas. Tomēr, kā asprātīgi konstatē lasīšanas
stafetes dalībniece Loreta Anna, kura grāmatu jau paguvusi izlasīt,
“Aivis domā, ka varētu blēņoties, bet viņš nemaz nezina, kas tad
īsti ir blēņošanās. Un tā viņš nemaz neblēņojas, bet sanāk gan
blēņas, gan labie darbi. Man patika, ka nedarbs ir darbs, kas jau
pašā sākumā ir šķībi iecerēts”. “Dullo” ideju virpulī trijotne
pamanās izdarīt arī virkni labu darbu – tāpēc arī grāmatas
nosaukumā minētas “labās blēņas”. Jo kas tad tā būtu par pusaudžu
grāmatu, ja tās varoņi dažbrīd neizrādītos gudrāki par
lielajiem!
Rakstot jauniešu auditorijai, rakstniekam vienmēr īsts izaicinājums
ir valoda, jo daudzi būs pamanījuši, ka pusaudžu aktuālais
izteiksmes stils mainās teju pa mēnešiem, ne gadiem. Tomēr
Dzintars Tilaks spēj savu varoņu dēkas un dialogus ietērpt
asprātīgā un mūsdienīgā valodā. Spraigs sižets, varoņi, ar kuriem
tā vien gribas sadraudzēties, un sirsnīgs humors – šķiet, grāmatas
otrs apakšvirsraksts, ja tāds būtu, skanētu šādi: “Romāns – zāles
pret garlaicību!”
Pieejama arī e-grāmata.
