Linda Nemiera nenoliedzami ir ļoti drosmīga. Viņa ir izdarījusi
to, ko es jau sen gaidīju un ko neviens no jaunajiem latviešu
autoriem, cik man zināms, pirms viņas nebija izdarījis. Nemiera
fantastisko un mītisko pasauli sapludinājusi ar mūsu, latviešu,
ikdienu, jo viņas romāna
"Septiņi" galvenā darbība noris Rīgā.
Ir nesalīdzināmi vieglāk lasīt par fantastiskiem notikumiem kādā
tālā vai pat izgudrotā zemē, jo šie notikumi mūs tieši neskar. Bet
ir jābūt talantam, lai liktu šādiem notikumiem noticēt, kad tie
risinās tepat blakus. Man gribētos apgalvot, ka Lindai Nemierai
šāds talants piemīt, un viņa šiem notikumiem iedveš tik daudz
ticamības, cik nu tas šādos apstākļos un sižetā vispār ir
iespējams.
Galvenā varone Nele, kādā pasākumā sastop izskatīgo Danielu.
Vīrietis viņu vilktin pievelk, un Nele nav spējīga pretoties
kārdinājumam. Viena kopēja nakts ir viss, kas vajadzīgs, lai sāktos
neticami un pasaules likteni izšķiroši notikumi. Seni dievi,
Pirmsākuma Glabātāja, kas mitinās Pokaiņu tuvumā, mītiskas būtnes
un sargeņģeļi - tas viss sajaucas galvu reibinošā
piedzīvojumā - būt vai nebūt.
Reizēm gan lasot rodas jautājums, kāpēc gan lai Latvijā vai
Igaunijā apmestos kāds skandināvu vai sengrieķu dievs? Bet varbūt
šis jautājums būtu jāskata no otras puses? Kāpēc gan tā
nevarētu būt? Ar ko gan Latvija un Igaunija būtu sliktāka par
jebkuru citu vietu uz zemes? Šāds jautājums nemaz nerastos,
ja darbība norisinātos Lielbritānijā vai ASV, jo esam jau
pieraduši, ka tur notiek visādi brīnumi. Galu galā mēs dzīvojam
Eiropas Savienībā, kas dod tiesības arī senajiem dieviem
pārvietoties pār robežām neuzrādot pases.
Izcelšanas vērts noteikti ir arī Nemieras stāstnieces talants un
valodas izjūta. Viņas valoda ir mūsdienīga, ar žargonismiem, un
tieši tas to padara dzīvu un jauniešiem saprotamu. Nav jēgas
noliegt, ka jaunieši runā savā slengā, tas ir dabīgi. Un ja raksta
par jauniešiem, tas ir jāņem vērā.
Hronika, http://vertigagramata.blogspot.com/, 13.12.2011
