Megijas Stīvoteras "Svārstības" (The Shiver Trilogy otrā grāmata, ar pirmās daļas apskatu varat iepazīties šeit) ir brīnišķīgs jauniešu romāns, kas skar daudz dziļākas tēmas nekā sākumā varētu likties. Starp pārdabiskajiem vilkiem un bīstamajiem vilku baciļiem meistarīgi iepītas visparastākās jauniešu problēmas: nesaskaņas ar vecākiem, pirmā mīlestība, depresija.
"Svārstībās" pēc savas noskaņas ir daudz tumšākas un depresīvākas par "Trīsām" . Varētu likties, ka tas grāmatu padara nebaudāmāku, bet atzīšos, ka "Svārstības" mani uzrunāja daudz vairāk par triloģijas pirmo grāmatu. Vairs nebija šīs déjà vu sajūtas, kas man reiz pa reizei uzmācās, lasot "Trīsas".
"Dzīve ir sāpes. Jātiek tām pāri, cik vien tu spēj."
Manuprāt, grāmatai ļoti spilgti izdodas noķert tumšākās cilvēku emocijas. Raksturi ir daudzpusēji un pārdomāti. Tas viss savijas pārsteidzoši spēcīgā un trāpīgā vēstījumā par mīlestību, kas pārvar visus šķēršļus, cerību, ka viss vienmēr beidzas labi, bailēm, ka visu var pazaudēt vienā acu mirklī, un izmisumu par izniekotu dzīvi.
Sema un Greisas dzīvē ir iestājies miers. Sema vilku bacilis ir izdziedēts, bet kāpēc abus mīlētājus nepamet sajūta, ka kaut kas nav gluži tā, kā vajag? Kādā smadzeņu nostūrī ieperinājusies vēl netverama doma un nemiers. Visu grāmatu caurvij nolemtības sajūta. Pat visskaistākajos mirkļos ir jūtams, ka rāmā "ūdens" virskārta zem sevis slēpj neatklātus un vēl neiepazītus briesmoņus, kas gaida īsto mirkli, lai uzbruktu.
Greisas vecāki atsakās pieņemt meitas attiecības ar Semu. Pēkšņi viņos pamodušās vecāku jūtas, kas ilgi bija snaudušas lāča miegā. Greisai tas viss šķiet pārspīlēti. Vecāku pēkšņās rūpes viņu pārsteigušas kā sniegs jūlija vidū. Un pirmo reizi savā mūžā Greisa sadumpojas. Vai tam varētu būt arī kāds dziļāks un baisāks iemesls?
Vai tiešām Greisas un Sema mīlestībai nav nākotnes? Un vai šodiena ir labākais uz ko abi jaunieši var cerēt, jo kopēja nākotne viņiem nav lemta?
"Svārstības" mūs iepazīstina ar jaunu vilku bara locekli. Viņš ir ļoti sarežģīta un traumēta personība. Sākotnēji Kols liekas ļoti iedomīgs, bet tā ir tikai virskārta, kas kārtu pa kārtai, lappusi pēc lappuses nolobās, lai uz grāmatas beigām atklātu jau pavisam citu Kolu.
Kā pasargāt tos kurus mīli? Kā izturēt, ja visa pasaule un liktenis pavērsies pret tevi? Kā nepadoties izmisumam brīdī, kad šķiet, ka saule aizgājusi uz neatgriešanos, dodot vietu mūžīgajai naktij?
