Likteņa iezīmētais pāris - šo terminu Stefanija Meiere ar Krēslas sāgu atkal izcēlusi saulītē. Arī Megijas Stīvoteras grāmatu "Trīsas" caurvij likteņa iezīmētā pāra ideja. Un atkal šis lāsts, dāvana (sauciet to kā gribat) skar tieši vilkus (vai pastāv kāda leģenda, ar kuru man nav bijusi tā laime iepazīties?).

Galvenie varoņi - Greisa (šķietami normāla meitene, kurai ir diezgan neparasta apsēstība ar vilkiem) un Sems (pa daļai vilks, pa daļai cilvēks) - iemīlas viens otrā. Patiesībā jau viņi ir iemīlējušies vēl pirms ir tā īsti satikušies. Šī mīlestība ir karsta, kaislīga un nepārvarama. Kā maģisks spēks tā pievelk abus jauniešus.

Grāmatā mijas abu galveno varoņu stāstījumi par notiekošo, viņu domas un jūtas, tā dodot lasītājam vienreizēju iespēju uzzināt  tādus stāsta aspektus, kas paliek slēpti pat pašiem galvenajiem varoņiem, kas nenoliedzami ir viena no šīs grāmatas burvībām.

Ir vilki un ir cilvēki. Un ir tādi, kas ir pārtapšanas ceļā no cilvēka par vilku!

Šis nav nekāds klasiskais vilkaču stāsts. Nekādu sudraba ložu, pilnmēness un līdzīgu blēņu. Jā, lai sāktos pārvēršanās, cilvēks ir jāsakož. Tā ir kā saindēšanās, kas agrāk vai vēlāk (pārvērtībām atvēlētais laiks katram ir individuāls) beidzas ar cilvēcības zaudēšanu un palikšanu vilka ādā līdz mūža beigām. Un šai indei nav pretindes. Vai varbūt tomēr?
Bet kas Stīvoteras vilkačos vēl ir tāds īpašs? Šajā grāmatā vilkaču pārvērtības izraisa gaisa temperatūra, proti, aukstums cilvēku pārvērš par vilku, bet karstums - vilku par cilvēku. Grāmatā tuvojas ziema, aukstums. Un par to jau liecina pats grāmatas noformējums, kas nenoliedzami liek domāt par salu un trīsām, kas rodas aukstumā.

Katras nodaļas sākumā ir norādīta gaisa temperatūra, tā jau iepriekš mums ziņojot par nodaļas noskaņojumu un to, cik tuvu ir neizbēgamās pārvērtības, cik trausla ir robeža starp laimi un nelaimi.

Grāmata ir interesanta, ar oriģinālām idejām. Jā, iespējams tā vietām ir nedaudz paredzama, bet tik un tā nenoliedzami laba lasāmviela, kas aizraus jebkuru fantāzijas žanra cienītāju.

Hronika, http://vertigagramata.blogspot.com/, 11.12.2011