Šis Reja Bredberija
"Marsiešu hronikām" ir jau otrais izdevums.
Pirmoreiz šī grāmata iznākusi 1967. gadā izdevniecībā "
Zinātne". Un pagājušogad šo brīnišķīgo stāstu krājumu izdevusi arī
Zvaigzne ABC. To, vai šie izdevumi daudz atšķiras viens no otra,
nespēšu pateikt, jo manā īpašumā ir tikai viens no stāstu
krājumiem.
"Marsiešu hronikas" ir zinātniskās fantastikas stāstu
krājums, kas tomēr kopā veido teju veselu romānu/sāgu par Marsu,
par pirmajām ekspedīcijām no Zemes, cilvēku (nenoliedzami arī
marsieši ir cilvēki, bet ērtības labad ar vārdu cilvēki sapratīsim
Zemes iedzīvotājus), ietekmi uz Marsu un šīs planētas
okupāciju.
Tomēr marsieši (un aizmirstiet mazos, zaļos cilvēciņus, Īstie
marsieši ir brūni ar zeltainām acīm) nemaz tik viegli netaisās
padoties un atdot Marsu. Viņi zemes dēlus nesagaida atplestām
rokām, kas mūsu kosmonautiem izraisa īstu sašutumu. Izrādās, ka
marsiešus nemaz neinteresē starpzvaigžņu kontakti. Bet galu galā
viņus uzveic nejaušība.
Un tā sākas Marsa okupācija. Cilvēki bariem plūst uz Marsu. Kā
siseņi! (Vai zināt, kāds izskatās labības lauks pēc siseņu
uzbrukuma? Tad jau varat iedomāties, kas notika ar Marsu pēc tā
iekarošanas) Un par spīti tam, ka zemes dēli un meitas savu dzimto
planētu pameta, jo viņiem bija apnikusi gan pati Zema, gan tās
sabiedrība, viņi, ierodoties uz Marsa, darīja visu, lai pārtaisītu
šo dīvaino pasauli pēc sava ģīmja un līdzības, lai iznīcinātu tajā
visu neparasto.
Lai arī galvenā darbība norisinās uz Marsa, mēs pietiekami daudz
uzzinām arī par mūsu pašu zilzaļo planētu. Un... jā, stāvoklis tur
ir bēdīgs: karš, diskriminācija, aprobežotība, un, pēc visa
spriežot, nekādas demokrātijas.
Zemes bojāeja un Marsa bojāeja - divas milzīgas traģēdijas, abās
vainojami cilvēki. Bet par spīti tam, "Marsiešu hronikas" tomēr
atstāj nelielu cerību, ka viss vēl nav zaudēts. Cerība ir niecīga,
bet tomēr tā ir. Kā teiktu Naksitrallīši :"Daba necieš
tukšumu!"
Šis stāstu krājums nav glaimojošs cilvēkam. Tas uzsver daudzos
cilvēku trūkumus: iedomību, prastumu, muļķīgumu, un jebkādu
tolerances trūkumu. Tas ir skaudrs un patiess skatījums uz cilvēci,
cilvēkiem un viņu savstarpējām attiecībām.
Ne tikai pieminēšanas, bet arī izcelšanas vērts ir Reja Bredberija
stāstnieka talants. Visvienkāršākie notikumi viņa aprakstā iegūst
fantastiskas krāsas un nianses. Atliek tikai pabrīnīties, kā tik
perfekti var aprakstīt, piemēram, ugunsgrēku. Pat, ja neesat
zinātniskās fantastikas fans, iesaku šo stāstu krājumu izlasīt, lai
izbaudītu patiesu stāstnieka talantu.
Hronika, http://vertigagramata.blogspot.com,
17.12.2011