Toma Kreicberga  stāstu krājumam "Dubultnieki un citi stāsti" jau pirms lasīšanas biju izvirzījusi augstas prasības, un tās visas piepildījās ar uzviju! Stāstu krājums (atļaušos lietot šo vārdu) ir ģeniāls! Un tur noteikti arī lielas paldies ir jāsaka tulkotājam Ingum Jostam. Viņa tulkojums ir tik meistarīgs, ka liek aizmirst, ka šo stāstu oriģinālvaloda ir angļu, kas ir nedaudz skumji, jo neļauj izjust paša Kreicberga valodas izjūtu. Bet tieši angļu valoda pavēra šiem stāstiem ceļu uz pasaules slavu, kas, protams, nav maz.

Visi Kreicberga stāsti atstāj nospiedumu dvēselē. Pēc katra stāsta izlasīšanas ir nepieciešama neliela atelpa pārdomām. Stāsti atklājas lasītājam kā mazas pasaules, ar savu domu un jēgu. Vairākus stāstus lasot, es konstatēju - cik brīnišķīga doma pasniegta tik lieliskā veidā. 

Kreicbergs daudz domājis par iespēju palūkoties uz pasauli cita cilvēka acīm, par iejušanos otra ādā vistiešākajā nozīmē, ne par velti viņš savos stāstos ir pat tam radījis veselu tehnoloģiju Saslēgums, kas vienlaikus ir gan vilinoša, gan ļoti biedējoša un bīstama.

No visiem Kreicberga stāstiem vislabāk atmiņā man iespiedies "Metro meiteņu dimensija", jo tur paustā ideja arī mani vienmēr ir "vajājusi". Katram cilvēkam ir sava dimensija, un mūsdienu pasaule to tikai pastiprina. Mēs tik daudz laika pavadām kopā ar svešiem cilvēkiem (sabiedriskajā transportā, veikalā, uz ielas, kafejnīcās). Un šie cilvēki mums lielākoties ir pilnīgi neaizsniedzami. Fiziskais tuvums vēl nenozīmē garīgo tuvumu. Un tas ir liels gods, ja tiekam ielaisti cita cilvēka dimensijā. Šis laikmets, kas cilvēkus ir sablīvējis pilsētās, šajā iedomātajā tuvumā, patiesībā mūs ir aizgrūdis daudz tālāk no līdzcilvēkiem nekā mēs nojaušam. Mums vairs nav nepieciešams satikties aci pret aci, jo ir telefoni un datori, kas saziņas funkciju izpilda pilnībā. Mums ir MP3 atskaņotāji un austiņas, kas mūs norobežo no apkārtējās pasaules. Mēs labprātīgi noslēdzamies katrs savā dimensijā. Varbūt tieši tāpēc Toms Kreicbergs ir radījis saslēgumu, jo savādāka saskarsme nākotnē ir teju neiespējama?! Par spīti visam, mums ir vajadzīgs citu cilvēku tuvums, citu cilvēku dimensijas. Pat tad, ja tās var izrādīties nāvējošas!

Katra stāsta beigās ir atrodams neliels autora komentārs, kas nenoliedzami ir liels palīgs lasīšanā. Atzīšos, ka bija stāsti, kurus es "iztulkoju" pavisam savādāk, nekā autors savos komentāros. Bet es par to daudz neuztraucos. Galu galā mēs katrs pasauli izlaižam caur savu uztveres prizmu, tāpēc nav jāuztraucas, ka gala rezultāts atšķiras. Tas ir tikai dabiski.

Ir daudzi lieliski romāni un stāsti, kas spēj aizraut vienu, divas, varbūt trīs paaudzes, un tad tie pazūd pārējā literatūras jūrā. Labākajā gadījumā, tos studē, lai pētītu tā brīža kultūru un  cilvēkus, sliktākajā - tos aizmirst pavisam, jo tiem ir tikai izklaidējoša vērtība. Rakstīt tā, lai tavus darbus nākamās paaudzes studētu universitātēs, ir jāmāk. Toma Kreicberga stāsti man atsauca atmiņā studijas, kad bija jālasa nopietnā un laika gaitā vērtību nezaudējošā latviešu literatūra. Man gribētos domāt, ka arī Kreicberga darbus reiz studēs kā teicamu mūsdienu literatūras paraugu.

Hronika,  http://vertigagramata.blogspot.com, 07.01.2012