Urzulas Poznanski romāns
"Erebos" ir aizraujošs ceļojums rakstnieces
fantāzijas pasaulē, kas mūs iepazīstina ar jaunās paaudzes
tehnoloģijām.
Kas gan bīstams var būt parastā datorspēlē? Pareizajās vai, varbūt
šai gadījumā jāsaka, nepareizajās rokās tā var kļūt par bīstamu
ieroci. Kas gan vēl var būt vieglāk ietekmējams par jaunieti, kurš
vēl īsti nezina, kas pats ir?
Nika skolā klejo kāda diska kopija, kas izrādās ir aizraujoša
datorspēle "Erebos". Cilvēks, kas kļūst par tās spēlētāju, tiek
nozvērināts par to nebilst ne vārda. Niks, tāpat kā daudzi pirms
viņa, iekrīt azartā, pakļaujoties spēles varai, kas sniedzas daudz
tālāk par pašu spēli. "Erebos" spēlētājiem uzdevumus liek veikt ne
tikai virtuālajā, bet arī reālajā pasaulē. Un arī apbalvojumus
spēle pasniedz abās realitātēs. "Erebos" saprot tikai bezierunu
paklausību. Spēle ir vienīgā, kas diktē noteikumus, kurus nevar
apstrīdēt. Kad Niks nespēj izpildīt kādu no spēles uzdevumiem, viņš
tiek no tās izmests. Bet spēlei mērķis ir nosprausts. Tikai kāds
tas ir? Tieši to Niks ar draugiem cenšas noskaidrot!
Grāmata lieliski atklāj paralēlās realitātes/datorspēles burvību un
tās spēju izraisīt atkarību. Šai spēlē tu vari būt, kas vien
vēlies. Nav kliķu, grupējumu. Ir tikai tīrs sākums. Šajā realitātē
nekas nav neiespējams. Vientuļie vairs nav vientuļi, nesaprastie
jūtas saprasti, liekie - iederīgi. Visi nēsā maskas, kas viņus
nošķir no tā tēla, kādu viņi ir radījuši realitātē. Varbūt tikai
aiz maskas mēs tā pa īstam parādām savu īsto seju?!
Tomēr, kas notiek, ja virtuālā pasaule nonāk tik tuvu realitātei,
ka paliek grūti nošķirt vienas sākumu no otras beigām? Vai mēs visi
kaut reizi neesam domājuši, kā tas būtu, ja mēs kļūtu par kaut ko
pavisam citu, vai vismaz vēlējušies iemantot burvju spējas? Ja nu
mums šī iespēja tiek dota? Cik tālu mēs ietu? Cik daudz būtu gatavi
darīt uzvaras dēļ? Un vai mērķis tiešām attaisno jebkurus
līdzekļus?
Spēli "Erebos" precīzi raksturojis kāds no grāmatas varoņiem:
"Programmas ģenialitāte kombinācijā ar spēles izraisīto atkarību -
ai, ai, ai. Dinamīta muca zem pakaļas mani uztrauktu mazāk."
Grāmata ir uzrakstīta aizraujošā stilā. Tā tevi tur uz pašas krēsla
maliņas, un tā vien gribas nepacietībā mīņāties, jo tu dedz ziņkārē
pat to, kas notiks tālāk. Kad pārtrauc lasīt, liekas, ka pats tik
tikko esi pārtraucis spēlēt datorspēli, pie kuras tā vien gribas
atgriezties.
Urzulas Poznanski ļoti meistarīgi sapludina galveno varoni Niku ar
viņa čaru (pat nezināju, ka tā tas tiek saukts! Tie, kas šai lietā
ir tikpat nezinoši kā es, atļaušos paskaidrot - čars ir spēlētāja
virtuālais es, tas "cilvēciņš", ko dzenā pa ekrānu). Kad Niks spēlē
"Erebos" viņa jūtas un domas tiek piedēvētas viņa vadītajam spēles
varonim, tā piešķirot tam teju taustāmu esību.
Hronika, http://vertigagramata.blogspot.com, 22.12.2011