Laikā, kad cieņā ir “veiksmes stāsti”, apsviedīgo un laimīgo biogrāfijas, romāni par krāšņu dzīvi un romantiku, kā auksta ūdens malks ir literāri darbi, kas atļaujas runāt par dzīves neredzamo pusi. Šāds darbs ir arī romāns “Norakstītie” – ilggadējas sociālās un bērnu invalīdu aprūpētājas, mammas un audžumammas Ilgas Raščevskas debijas romāns. Grāmatas “Norakstītie” atvēršanas svētki notiks 28. septembrī plkst. 17.00 Apgāda Zvaigzne ABC prezentāciju zālē K. Valdemāra ielā 6.
Uz romāna vāka pelēks, grubuļains asfalts, uz kura dumpīga pusaudža roka ar krītu uzskrāpējusi vārdu “pofig”. Un romānā risinās dzīve – raupja kā asfalts un šerpa kā trāpīgais slenga vārdiņš. Četru ģimeņu likteņi, kas, savstarpēji savijoties, risinās autores iztēlotajā Valdones pagastā, atspoguļo norises, kas tikpat labi var atgadīties jebkur Latvijā. “Tik dažādas dzīves kā slikti satīti dzijas kamoli, – saņerkstījušās, sapinušās, kožu saēstas; neko lāga no tādiem vairs nenoaudīsi.” Cauri acīmredzamajam problēmslānim dziļāk apslēpta, bet skaidri samanāma ir galvenā tiklab autores, kā varoņu sāpe: neieklausīšanās citam citā. Vecāki nedzird viens otru un savus bērnus, bērni, nonākuši skaudrajā pusaudžu vecumā, apnikuši netikt sadzirdēti, pārstāj runāt ar tēviem un mātēm. Pārlieka savvaļa rada tikpat sāpīgas brūces kā pārlieku stingra pieskatīšana. Un jaunieši meklē pierādījumus tam, ka viņi vēl nav norakstīti, ka visai pasaulei par viņiem nav “pofig”. Bet glābiņš tiek, protams, meklēts vieglākajos ceļos, kas diemžēl var novest pie neparedzamām sekām...
Par spīti tematikai, romānu lasīt ir viegli: sižets rit dinamiski un spraigi, dialogi sprakšķ dzīvīgi un dabiski. Jūtams, ka autorei ir talants vērot dažādu paaudžu cilvēkus un savus vērojumus ietērpt veiklā, saistošā prozā. Lai gan neviens no “Norakstīto” tēliem nav saucams par caurcaurēm pozitīvu, lasītājam ir viegli identificēties un atrast kopsakarības ar reāliem cilvēkiem, notikumiem, problēmām. Romānu īpaši vērtīgu padara tā dokumentālisms, jo Ilga Raščevska rakstot izmantojusi gan savu ilglaicīgo darba pieredzi, strādājot ar problēmjauniešiem, gan personisko pieredzi. Un tieši tas, ka autore nevairās atklāti runāt par vissāpīgākajām un aplamākajām detaļām “norakstīto” likteņos, mums liek šiem dzīvesstāstiem ticēt, vēl vairāk: ticēt arī cerības staram, ko autore pasviež darba noslēgumā. Jo norakstīt kādu kā pilnīgu neveiksmi vienmēr ir priekšlaicīgi.
