Tā ir pirmā Haruki Murakami grāmata ar bagātīgām ilustrācijām un
pirmā pasaka – tomēr esiet uzmanīgi! Pasaka galvenokārt domāta
nobriedušiem prātiem – jebkurā vecumā, tomēr jaunākiem par 14 jādod
to lasīt tikai īpašos gadījumos. Kāpēc pasakas darbība
norisinās bibliotēkā? Ļoti vienkārši – kā atzīst galvenais varonis,
“ja es kaut ko nezināju, tad gāju uz bibliotēku noskaidrot, tā es
no mazām dienām biju audzināts.” Un piedzīvojums sākas – jo kur gan
citur, ja ne bibliotēkā, ir atrodamas visas cilvēces bailes,
dusmas, bēdas – un arī cerības, mīlestība un drosme.
Haruki Murakami pasaka stāsta par īstenību un ilūzijām, par
bibliotēku un īpaši jau lasītavu slēpto dabu, par iekšējām
pasaulēm, kas katram ir sava – un var gadīties, ka tās nepārklājas
pat vistuvākajiem. Par labirintiem un skumjām. Par izeju,
kas nemaz nav izeja, bet varbūt tieši tāpēc, ka nav, pēkšņi ir
izeja. Par to, ka ir notikumi, no kuriem neizbēgt pat tad, ja itin
viss visapkārt pēkšņi pielīdzināms izejai. Vārdu sakot, šo grāmatu
ir grūti raksturot, bet viegli lasīt un neiespējami aizmirst.
Lasītāja Sesīlija vietnē goodreads.com raksta: “Grāmatā ir elementi
no Kafkas, Borhesa, Roalda Dāla un Tima Bērtona, pārstāvēts arī
Nīls Geimens ar šķipsniņu Orvela. Tā izskatās kā brīnišķīgi
dizainēta un ilustrēta bērnu grāmata, tomēr maziem bērniem tā ir
pārāk baisa un, manuprāt, īsti nav domāta pat lieliem pusaudžiem
(autore lieto jēdzienu YA – young adults). Manuprāt, tā ir grāmata
pieaugušajiem, kuriem patīk mazliet ļaunīgas pasakas un kuri vēlas
vēlreiz izbaudīt baiļu šermuļus kā jaunībā.”
“Savādā
bibliotēka” ir mazliet baisa, ļoti valdzinoša un
īsteni austrumnieciski (un arī murakamiski) skumja pasaka, kurā
darbojas zēns, Aituvīrs, skaista meitene, strazds un vēl daži
personāži. Iespējams, šī ir grāmata, kuru varētu lasīt drīz pēc
tam, kad izlasīts romāns “Kafka liedagā”.
Čipa Kida (Chip Kidd) dizains un ilustrācijas.
No japāņu valodas tulkojusi Ingūna Beķere.
