Grāmata
"Māja, kas dūc" ir veiksmīgs divu radošu garu labas
sadarbības piemērs. Lasot asprātīgās rindas un aplūkojot
amizantos zīmējumus, nav iespējams pateikt, kurš kuru ilustrē –
attēli dzejoļus vai dzejoļi attēlus. Tomēr varam jums
atklāt noslēpumu – iesākumā bija vārds.
Vispirms Mārim Rungulim radās doma uzdot bērniem
mīklas. Nu tā, lai “uzdevums nav grūts”, kā raksta viņš
pats, bet tomēr – lai atminējums neskrien mīklai pa priekšu, skaļi
kliegdams. Māksliniece Agija Staka šai reizē izrādījusies
īstais palīgs. Abi autori nodevušies atminējumu
paslēpšanai tā, lai tajā pašā reizē arī atklātu to slēptuvi. Nu
gluži kā daudzās ģimenēs – lielais brālis palīdz mazajai māsai
paslēpties dīvāna kastē un pēc tam pats iet meklēt. Māris ietērpis
atminējumus atskaņās, kuras lasītājam jāatrod pašam, bet Agija
novērš lasītāja uzmanību ar asprātīgiem krāsainiem tēliem, radot
pat agrāk neredzētas būtnes, no kurām viena rozīgā, ragainā
krāšņumā gozējas jau uz grāmatas vāka.
Mīklu minēšanā jāiesaista visas maņas, kas vien cilvēkam dotas.
Noderēs gan redzes atmiņa, lai uzminētu “Krēslas mīklu”, gan
dzirdes spēja, lai tiktu galā ar “Dūcošu mīklu” un “Klabošu mīklu”;
tāpat noderēs sagaršošanas prasmes “Saldas mīklas” un “Upeņkrūma
mīklas” minēšanā, un vienbrīd būs pat jāpakasās, lai atminētu
“Niezošu mīklu”. Skaidrs, ka šādas grāmatas lasīšana ir ja ne gluži
ballīte, tad rotaļa noteikti, tāpēc visjautrāk to, protams, darīt
visai ģimenei kopā.
