Cik gan īstenībā mēs maz zinām par pārtiku! Un te es nemaz nedomāju eksotiskus augļus vai produktus, kas ir raksturīgi tikai kādam nelielam cilvēku kopumam kādā tālā ciemā. Te es runāju par mūsu ikdienu, par to, ko mēs varam izaudzēt, par to, kas jau aug mums blakus, bet mēs nemaz nenojaušam, ka to varētu arī izmantot kaut kā. Protams, tas ir stāsts arī par savvaļas zālītēm/nezālītēm, ko var likt salātos, bet tas ir stāsts arī par garšaugiem, par ziediem...

Trīs autoru kolektīva sarakstītā grāmata "Garšaugu dārziņš" spēs gan dot noderīgus padomus, gan iedvesmot ēst gatavošanai, gan ļaus atklāt kaur ko jaunu.

Sākšu no pēdējās nodaļas. Te tiešām var atklāt daudz ko jaunu. Pirmkārt - Garšaugi ir sakārtoti no A- Z (it kā), katram klāt ir simbolu josla, kas norāda - vai konkrēto garšaugu var lietot tējā, vai to izmanto kā salātus, vai kā garšvielu, vai dekorē ēdienus..  Katrs garšaugs tiek sīkāk aprakstīts, kāds izskatās, katram ir klāt bilde, kā arī informācija - kad sēt, kur aug, kad ievākt, kā izmantot. Īsi, konkrēti pats galvenais. Man pašai vislielākais atklājums bija, ka trejkrāsu vijolītes lakstus izmanto salātiem! Jā, par ziediem zināju - šīs smaidošās sejiņas var ne tikai likt uz salātiem, tortēm, bet arī apēst. Bet to, ka ēdams ir arī pārējais augs, tas gan man bija jaunums.

Vidējā daļa - recetes. Gribētos teikt - visas ļoti vienkāršas, lai arī ir dažas ļoti neikdienišķas - piparmētru un zirņu zupa, kressalātu zupa, kārveles zupa. Vienīgi kressalātu zupu es gatavotu kā auksto variantu. Tiek gan pieminēts, ka kressalātus jāvāra pavisam īsu mirkli, bet tomēr, man šķiet, ka tie būtu jāēd tikai svaigā veidā. Mani priecē tas, ka ir dažādas receptes ne tikai ar tādiem tradicionāliem garšaugiem - dillēm, pētersīļiem, rozmarīnu utt., bet arī ar savvaļas augiem jeb nezālēm. Piemēram - pieneņu salāti franču gaumē. Izklausās jau varen labi - pieneņu lapas, tomātiņi, kazas siers, un tas papildināts ar salātu mērci. Redziet - visā pasaulē ēd savvaļas augus. :) Tas priecē, jo ir dzirdēts uzskats, ka tikai nabadzīgs latvietis plūks nezāles ēšanai. Varbūt šāda pieredze no citām valstīm palīdzēs tikt galā ar aizspriedumiem.

Jā, par to runājot, ka grāmatas autori nav latvieši.. Vien dažus augus es nezināju, bet pārsvarā visi mums Latvijā aug - vai nu savvaļā, vai puķu dobē vai garšaugu dārziņā.

Un, ja jau par garšaugu dārziņu runājam, tad no dārza darbiem, man šķiet, tas ir visvienkāršākais ar ko sākt. 1) garšaugu kopšana ir kā aromterapija un pozitīvi uzlādē, 2) garšaugu dārziņu var ierīkot arī uz palodzes, balkona, podos, nav nepieciešamas lielas platības un no tām izrietošā ravēšana.
Grāmatā ir informācija - kad sēt, kur stādīt, galvenais - ko kopā var stādīt, un ko noteikti nevajag, jo ir tiešām augi, kas viens otru nomāc un nesadzīvo - beigās neizaugs ne viens, ne otrs. Noteikti patiks tiem, kuriem interesē bioloģiskā saimniekošana.
Kad ievākt, kā uzglabāt - īsi, kodolīgi, arī par to, kā pagatavot ārstnieciskās eļļas, tinktūras, ziedes, priekš kam tādas domātas.

Man arī šogad garšvielu dārziņā būs jaunums - kārvele jeb dārza suņu burkšķis. Tas tāds mazpazīstamāks augs, prieks, ka grāmatā ir ietverts, un, starpcitu - sēklu stendos arī jābūt paciņām, ir redzēts. Man gan sēklas daudz, vairāki kilogrami. :D  Jāķeras tik pie audzēšanas.

Ilze Lipska, www.absolutsed.lv, 17.05.2013.