Zvaigzne ABC nesen laidusi klajā Daniela Kīza grāmatu „ Puķes Aldžernonam ”.  Grāmatu, kura patiešām būtu jāizlasa, un ne jau tāpēc, lai varētu samērīties ar IQ.
 
Redz kā ar tām grāmatām ir, citi darbi tiek tulkoti tiklīdz tie iznāk oriģinālvalodā, bet citi... ir jāpaiet vairāk kā piecdesmit gadiem, lai tas notiktu (par gadsimtiem nerunāsim un arī par tām grāmatām, kas nekad droši vien netiks iztulkotas...). Iespējams daži šo grāmatu bija pamanījuši pirms tam, jo kā ne kā tā ir saņēmusi prestižas balvas, bet manā redzeslokā tā nonāca tikai tagad, līdz ar tulkojumu, tikpat kā 54 gadus pēc tās izdošanas oriģinālvalodā. Bet vai tāpēc tēma ir kļuvusi mazāk aktuāla? Kāda tēma? Cilvēcība un vienīdzība. 

Diezgan smags stāsts, kuru grāmatplauktā es gribētu nolikt blakus Emmas Donohjū „ Istabai ”, un kurš nopietni liek pārdomāt gan to, kādā pasaulē mēs dzīvojam, gan to, cik ļoti svarīga ir bērnība, jo tā tiešā vai netiešā veidā visu dzīvi ietekmēs mūsu izvēles un rīcību, bet jo īpaši saskarsmi ar citiem cilvēkiem. Cik liela nozīme ir izglītībai un vai tā mūs padara par cilvēkiem? Tik daudz ir dzirdēts, ka zināšanas ir vissvarīgākais, ka tās tev nekad neviens nevarēs atņemt, tāpēc vajag mācīties, iegūt izglītību... Jā, protams, tas ir svarīgi un es par to varētu stāvēt un krist, bet mani ļoti uzrunāja vieta grāmatā, kurai es pilnībā piekrītu -

"Esmu sapratis, ka prāta spējas vien nenozīmē pilnīgi neko. Te, jūsu universitātē, prāta spējas, izglītība, zināšanas ir padarītas par elkiem. Bet es tagad zinu vienu patiesību, ko jūs visi neesat pamanījuši: bez cilvēciskas sirsnības šīs prāta spējas un izglītība nav ne graša vērtas."

Reiz manā dzīvē ceļi krustojās ar vienu cilvēku, kurš noliedza augstākās izglītības nepieciešamību un to pašu mācīja saviem bērniem, es mēģināju oponēt, bet beigās, kad izpratu cilvēka pieredzē balstīto secinājumu.... viņai pašai izglītības nebija, un dzīvē viņai tik bieži citi ir likuši justies kā mazāk vērtīgai, tikai tāpēc, ka viņai nav diploma - viss nostājās pa plauktiņiem. Tā patiešām ir, ka dažiem izglītība un diplomi sniedz ne tikai zināšanas, bet arī augstprātību. Un te atkal jāpiemin augstāk minētais citāts - ka plikas zināšanas, diplomi, kas ir taču tikai papīra lapas, pašas par sevi neko nedod, ja esi zaudējis spēju otru uztvert kā līdzvērtīgu cilvēku, kuram, lai arī papīra nav, bet iespējams ir dziļa izpratne kādā citā sfērā.. Ja par tavu vērtības skalu kļūst papīri... tad vairs nav labi. Bet ir pozitīvā ziņa - ir atpakaļ ceļš, kas nebūt nesaistās ar regresiju. Cilvēcība un empātija ir tikai solis  uz priekšu.

„Puķes Aldžernonam” ir stāsts par Čārliju, kurš ir.. atpalicis. Grāmatā brīžiem par viņam līdzīgajiem lieto vārdu ‘kretīns’, bet man kaut kā neveras mute to teikt. Čārlija IQ ir ļoti zems, viņš ir ļoti vientiesīgs un daudz ko nesaprot, toties, ja viņš redz smaidu, viņš arī smaida un viņš tic labajam. Lai arī dzīve viņu nav lutinājusi, jo viņa mamma nespēja ar to samierināties, ka bērns nav tāds kā visi citi, un viņš tika aizsūtīts prom, tomēr savā pasaulē viņš bija... laimīgs..  

Un tad nāk piedalīšanās eksperimentā, kurš ir bijis veiksmīgs izmēģinājumā ar peli Aldžernonu, un kura rezultātā viņa IQ pieaug. Neticami ātrā laikā viņš kļūst gudrs, iemācās neskaitāmas valodas, saprot neskaitāmas teorijas, labāk nekā jebkurš cits zinātnieks ar gadu desmitu stāžu.. Bet vai zināšanas cilvēku padara laimīgu? Un vai cilvēks ir tik vienkārša būtne, ka IQ paaugstināšana ceļ dzīves kvalitāti? Ir taču vēl tā mistiskā daļa... cilvēka emocionālā pasaule, kuru veido tik neskaitāmi neredzami tīkli, kuros kā muša esi ieķēries un ārā ar gudrību nekļūsi, jo šo gudrību jau nekur nemāca. Tā var nākt vienīgi no iekšienes, no sirds... Lai arī psiholoģija un visas citas terapijas pretendē un šādas gudrības iemācīšanu, katram pašam ir ar saviem dēmoniem jācīnās un teorētiska izglītošanās praksē... nemaz tik daudz nepalīdz kā gribētos. 

Kad Aldžernons sāk regresēt, un Čārlijs saprot, ka tāds pats liktenis piemeklēs arī viņu... Cik viegli ir to pieņemt? Platona citāts te ir tieši laikā – „tie, kas sēž alā, par viņu teiks, ka viņš uzkāpis augšā un atgriezies neredzīgs.”

Grāmata šķiet radīta ar mērķi uzsvērt – ka mēs visi esam cilvēki, cilvēki kuri jūt un domā, vienalga kāds būtu mūsu IQ līmenis. Un vēl tā rada lielāku cieņu pret tiem cilvēkiem, kas savu dzīvi ziedo, lai strādātu un padarītu gaišāku ikdienu tiem, kuri paši par sevi parūpēties nespēj, un kuriem sabiedrībā nav vietas.  Un trešā lieta – mums nav tiesību mērīt citu laimi pēc savas mērauklas. Arī šie cilvēki dzīvo savu dzīvi, viņiem ir savi prieki, un tie ir tikpat vērtīgi kā tavējie. Labāk paklusē, ja gribi teikt, ka tā nav pienācīga cilvēka dzīve. Katram mums ir savējā. 

Tā kā grāmata liek daudz aizdomāties par cilvēkiem, kurus dzīve nav lutinājusi... tagad, kad tuvojas Ziemassvētki, un tik daudz dažādu labdarības akciju aicina ziedot, - nestāvi malā. Kā tas aktieris reklāmā (lai viņš piedod, bet aizmirsu, kā viņu sauc) – 1 Ls tas nav daudz, bet kopā saliekot, ja iesaistīsies ikviens... tad jau var kaut kas sanākt. Nekad nevarēsi palīdzēt visiem, un arī to no tevis neviens neprasa. Bet nestāvi malā. Arī jūra sastāv no pilieniem. Un ikviens piliens var kļūt par iemeslu kādam smaidam.

Ilze Lipska, http://www.gramatplaukts.lv, 16.01.2013.