Pirms kāda laika pa lēto (50 santīmiem) nopirku vienu Lata romānu grāmatu, ar domu - jāizlasa, kas tad šajā sērijā ir izdots. Vai, cik grūta izvēle bija - to grāmatu ŠAUSMĪGI daudz! Un atsauksmes nezinu nevienas, tāpēc izvēle vēl jo grūtāka. Ņēmu uz labu laimi.  Acīs iekrita grāmatiņa ar nosaukumu "Verķumāte", autors nezināms, bet nosaukums un apraksts labs.

Kāpēc sāku stāstīt par Verķumāti? Tāpēc, ka man šī grāmata patika. Un to ir sarakstījis Jānis Valks, kurš ir arī autors grāmatai "Rakstu Vācēja ceļš", kura pavisam nesen iznāca Zvaigzne ABC apgādā.

Tāpēc mazliet vēl pakavēšos pie Verķumātes, kas ir visai amizants, smieklīgs un dīvains stāsts par Latvijas vēsturi sākot ar 10. gadsimtu un beidzot ar visai svaigām mūsdienām. Uz visiem notikumiem mēs lūkojamies no Verķumātes skatupunkta, un var vien apbrīnot autora fantāziju, samudžinot visas paralēlās pasaules, mošķus un lietuvēnus vienā katlā, veidojot diezgan harmonisku skatu torni,  no kura nolūkoties uz notiekošo. Tagad turos pretī kārdinājumam citēt grāmatu, jo citāti te ir lappušu garumā vērti, lai tos izrakstītu. Īpaši no mūsdienu sērijām, kā naglai pa galvu, var pasmieties, var saķert galvu un pavaimanāt, bet klusībā nodomā, cik daudz tomēr tādos jokos ir patiesības. Senākie laiki.. kā jau senākie laiki - nespēj mūs aizskart līdz dziļumiem, jo ir pagājuši, bet mūsdienas, šodien aktuālais, vai vakar vēl piedzīvotais, ir svaigs un maļas tūkstoš jautājumu veidā katra galvā. Atliek tikai sākt smieties, ne?

Nu ja, izlasiet to Verķumāti. Grāmatiņa plāna, lasās ātri, kaut gan atzīstu, ka varbūt sākumā liksies diezgan murgaini, bet tieciet līdz pusei, un tad vajadzētu sākt kļūt interesanti jau visiem.

Un tagad var ķerties klāt Rakstu vācēja ceļam, kas mani pārsteidza ar pilnīgi citādu auru, kaut gan arī to varētu raksturot kā nesteidzīgu. Pārliec spieķi pār plecu, dodies pasaulē un vēro saulrietus… nekas, kas ir nozīmīgs, nespēs paskriet tev garām nemanāms. Brīžiem to nesteidzīgo ceļa aprakstu un pārdomu šķita par daudz, jo kā jau no tāda fantāzijas, fantastikas darba varētu gaidīt - biju domājusi, ka sižets būs daudz dinamiskāks. Mjā, un arī te man jāsaka, šī lēnā, nesteidzīgā plūduma dēļ - jātiek līdz pusei. Vismaz man sākums lasījās grūti, un lēni… bet otro pusi izlasīju vienā vakarā. Nebūtu Verķumātes, es šim darbam pat pieķērusies nebūtu, to arī atzīstu, jo tas nav mans žanrs, lai gan pilnībā tam ar līkumu neeju, tomēr visu, kas sarakstīts lasīt negrasos.

Par ko ir stāsts. O! Par nākotni. 8 tūkstošus gadu tālu nākotni, kurā, par spīti pirmajam priekšstatam ar Matrix filmas cienīgām ainām, valda viduslaiki. Kāpēc - tas tiks pastāstīts pašās beigās (un šī pamatojuma dēļ vien ir vērts tikt līdz beigām), tiesa, pamatojumā būs robi, lai varētu to reāli iztēloties, bet… te droši vien man kāds varētu uzdot jautājumu - vai tad fantāzijas pasauli jāvar reāli iztēloties? No vienas puses tomēr jāvar, varbūt ne burtiskā nozīmē reāli, bet gan tā, lai šī pasaule būtu līdz galam izstrādāta kā ticama viena no iespējamajām pasaulēm. Kaut kas te piekliboja, tomēr ne tik traki, kā man gāja ar Ievas Melgalves "Mirušie nepiedod", lai arī izlasīju šo grāmatu, nespēju par to uzrakstīt...

Tagoberts Dazdranagons Temudžins Jānis Pāvils Bartalomejs di Ego (manuprāt, lieki, bet nu labi… labi, ka vismaz ne katru reizi tiek lietots pilnais vārds) ir galvenais varonis - rakstu vācējs, kurš saņem uzdevumu (kā sodu) doties pēc mistiskas lietas, kura jāatrod vai viņš mirs. Kas ir šī lieta? Kāds mistisks spēka avots. Vai tas ir raksts? Neviens nezina. Nu kārta slepeniem ordeņiem un vēl slepenākiem to atzariem, kas kontrolē visu pasauli, lidojošām pilsētām, uzticīgiem ēzeļiem un suņiem, arī mīlestībai. Un beigu beigās - šim mistiskajam avotam.

Bija interesanti, paldies autoram.

Ilze Lipska, gramatplaukts.lv, 13.05.2014.