Grāmatu "Rekless. Spoguļpasaule" nebiju plānojusi lasīt, jo tā patiesi likās.. bērnu grāmata, kaut gan varētu domāt - tai būtu bijis jābūt jau mācībai - atziņai, ka no pasaku pasaules mēs nekur tālu prom nemaz nespējam aiziet, lai cik pieauguši un nopietni izliktos, vienmēr ir tāds neaprakstāms prieks, ja pa spraugu izdodas ielūkoties atpakaļ bērnībā. Tad kāpēc es šo grāmatu biju atstājusi aiz iekavām nezinu. Bet viss notiek tā, kā tam jānotiek. Twitter sarunu iespaidā sapratu, ka šī grāmata jāizlasa un jāizvērtē pašai.

Kāda tā bija? Lasot šo grāmatu bija kā atgrieties bērnībā, pasaku filmu valstībā, kuras noskatoties, tā gribējās iztēloties visu tur notiekošo par īstenību, un vēl ilgi dzīvot radītajā iedomu pasaulē. Tur nejautā - kāpēc viss ir tā, jo tā vienkārši ir - ir spoguļi, kas ved uz citu pasauli, kurā dzīvo rūķi un fejas, un meitenes, kas pārvēršas pār lapsām, un krāsaini akmens ļaudis - goili, kur ir Ērkšķrozītes gulta un Galdiņš, kas klājas, kur ir Runga iz maisa, un gliemeži, ar kuru gļotām vari kļūt neredzams, kur Ragana ir pametusi savu piparkūku mājiņu, kas vēl joprojām ir pilna burvestību, un kur, ja vien tev pieder pareizais kabataslakatiņš, tu nekad nekļūsi nabags.

Ir labais un ir ļaunais, un ir kaut kas pa vidu, kas cīnās. Vai viņš uzvarēs? Jo skaidrāks par skaidru, tā ir cīņa pret ļauno. Jākobam ir jāizglābj brālis Vils, kuru akmens lāsts draud uz mūžiem pārvērst ļaunā svešiniekā. Vai viņš paspēs? Un kāda būs cena, kas jāmaksā? Lai arī grāmata ir kā pasaka, tai nebūt nav Pelnrušķītes cienīgas beigas. Tādām pasakām vairs neviens netic, un to var noprast arī ainā, kur atklājas, kas patiesībā ir noticis ar Ērkšķrozīti. Neizprotama ir grāmatas romantiskā līnija - kurš tad kuram īsti ir radīts un kurš kuru patiesībā mīl. Varbūt šim stāstam ir turpinājumi, kur tiks sniegtas atbildes....

Pamatideja par Spoguli, caur kuru Jākobs nonāk citā pasaulē, atsauca atmiņā Klaiva Steiplza Lūisa "Nārnijas hronikas" un viņa drēbju skapi, kas arī bija kā durvis uz citu pasauli, kas čum un mudž no radībām, kurām būtu jāpaliek grāmatu lappusēs, un kuru eksistencei neviens netic. Tā atsauc atmiņā arī vēl ainas, kuru autorus/nosaukumus nespēju atcerēties, taču noteikti piekritīsiet, ka ir redzēts filmās, kā pieskaroties spogulim var nonāk tā otrā pusē.

Grāmata patiešām ir izbaudāma, nu gluži kā pasaku filma, (kādas nav skatītas kopš bērnības...), un ne velti - izrādās strādājot pie Spoguļpasaules, rakstniecei jau no paša sākuma palīgs un padomdevējs bija filmu producents un scenāriju autors Laionels Vigrams (Harijs Poters, Šerloks Holmss). Katrā ziņā, ja vēl pasaku filma netiek filmēta, tad šī grāmata ir kā radīta, lai to ekranizētu.

Grūti nolikt malā, kamēr nav izlasīta pēdējā lappuse, un lai arī varbūt ir vietas, kur grāmatā var piesieties, es to nevēlos darīt, jo, mīļie, tā ir pasaka. Kā katra pasaka - tā nāk ar mācību un pārdomām.

Es katrā ziņā gribētu, lai mani bērni, kamēr viņi vēl ir bērni, izlasa šo grāmatu, nevis Bada spēles. Es neko sliktu nesaku par Bada spēlēm, izlasīju, nespēju atrauties, bet tur pietrūka labā, un man šķiet, tā grāmata nav bērniem. Hmm... bet varbūt vainīgs ir mans mātes gēns, kas nespēja pieņemt to, ka 12-16 gadus veci bērni tiek izvēlēti kā galvenie varoņi tik vardarbīgā pasaulē. Pieturos pie uzskata, ka izdomas pasaulē saimnieki esam mēs, un mūsu rokās ir ielikt grāmatā labo, mazinot ļauno. Labi, bet ne jau par Bada spēlēm tagad ir runa...

Ilze Lipska, http://vertigagramata.blogspot.com, 02.01.2012