Grāmatu
"Rekless. Spoguļpasaule" nebiju plānojusi
lasīt, jo tā patiesi likās.. bērnu grāmata, kaut gan varētu domāt -
tai būtu bijis jābūt jau mācībai - atziņai, ka no pasaku pasaules
mēs nekur tālu prom nemaz nespējam aiziet, lai cik pieauguši un
nopietni izliktos, vienmēr ir tāds neaprakstāms prieks, ja pa
spraugu izdodas ielūkoties atpakaļ bērnībā. Tad kāpēc es šo grāmatu
biju atstājusi aiz iekavām nezinu. Bet viss notiek tā, kā tam
jānotiek. Twitter sarunu iespaidā sapratu, ka šī grāmata jāizlasa
un jāizvērtē pašai.
Kāda tā bija? Lasot šo grāmatu bija kā atgrieties bērnībā, pasaku
filmu valstībā, kuras noskatoties, tā gribējās iztēloties visu tur
notiekošo par īstenību, un vēl ilgi dzīvot radītajā iedomu pasaulē.
Tur nejautā - kāpēc viss ir tā, jo tā vienkārši ir - ir spoguļi,
kas ved uz citu pasauli, kurā dzīvo rūķi un fejas, un meitenes, kas
pārvēršas pār lapsām, un krāsaini akmens ļaudis - goili, kur ir
Ērkšķrozītes gulta un Galdiņš, kas klājas, kur ir Runga iz maisa,
un gliemeži, ar kuru gļotām vari kļūt neredzams, kur Ragana ir
pametusi savu piparkūku mājiņu, kas vēl joprojām ir pilna
burvestību, un kur, ja vien tev pieder pareizais kabataslakatiņš,
tu nekad nekļūsi nabags.
Ir labais un ir ļaunais, un ir kaut kas pa vidu, kas cīnās. Vai
viņš uzvarēs? Jo skaidrāks par skaidru, tā ir cīņa pret ļauno.
Jākobam ir jāizglābj brālis Vils, kuru akmens lāsts draud uz mūžiem
pārvērst ļaunā svešiniekā. Vai viņš paspēs? Un kāda būs cena, kas
jāmaksā? Lai arī grāmata ir kā pasaka, tai nebūt nav Pelnrušķītes
cienīgas beigas. Tādām pasakām vairs neviens netic, un to var
noprast arī ainā, kur atklājas, kas patiesībā ir noticis ar
Ērkšķrozīti. Neizprotama ir grāmatas romantiskā līnija - kurš tad
kuram īsti ir radīts un kurš kuru patiesībā mīl. Varbūt šim stāstam
ir turpinājumi, kur tiks sniegtas atbildes....
Pamatideja par Spoguli, caur kuru Jākobs nonāk citā pasaulē,
atsauca atmiņā Klaiva Steiplza Lūisa "Nārnijas hronikas" un viņa
drēbju skapi, kas arī bija kā durvis uz citu pasauli, kas čum un
mudž no radībām, kurām būtu jāpaliek grāmatu lappusēs, un kuru
eksistencei neviens netic. Tā atsauc atmiņā arī vēl ainas, kuru
autorus/nosaukumus nespēju atcerēties, taču noteikti piekritīsiet,
ka ir redzēts filmās, kā pieskaroties spogulim var nonāk tā otrā
pusē.
Grāmata patiešām ir izbaudāma, nu gluži kā pasaku filma, (kādas nav
skatītas kopš bērnības...), un ne velti - izrādās strādājot pie
Spoguļpasaules, rakstniecei jau no paša sākuma palīgs un
padomdevējs bija filmu producents un scenāriju autors Laionels
Vigrams (Harijs Poters, Šerloks Holmss). Katrā ziņā, ja vēl pasaku
filma netiek filmēta, tad šī grāmata ir kā radīta, lai to
ekranizētu.
Grūti nolikt malā, kamēr nav izlasīta pēdējā lappuse, un lai arī
varbūt ir vietas, kur grāmatā var piesieties, es to nevēlos darīt,
jo, mīļie, tā ir pasaka. Kā katra pasaka - tā nāk ar mācību un
pārdomām.
Es katrā ziņā gribētu, lai mani bērni, kamēr viņi vēl ir bērni,
izlasa šo grāmatu, nevis Bada spēles. Es neko sliktu nesaku par
Bada spēlēm, izlasīju, nespēju atrauties, bet tur pietrūka labā, un
man šķiet, tā grāmata nav bērniem. Hmm... bet varbūt vainīgs ir
mans mātes gēns, kas nespēja pieņemt to, ka 12-16 gadus veci bērni
tiek izvēlēti kā galvenie varoņi tik vardarbīgā pasaulē. Pieturos
pie uzskata, ka izdomas pasaulē saimnieki esam mēs, un mūsu rokās
ir ielikt grāmatā labo, mazinot ļauno. Labi, bet ne jau par Bada
spēlēm tagad ir runa...
Ilze Lipska, http://vertigagramata.blogspot.com,
02.01.2012