Šo grāmatu ilgi lasīju.... laikam biju gaidījusi, ka tā būs līdzīga daudzām citām līdzīgas tēmas grāmatām, bet bija jāsecina, ka tomēr nav tik.... "viegla". Un, ja mani tagad gribētu pārbaudīt - ko nu zinu vairāk par smadzenēm... vai, pat nezinu, būtu jālasa otrreiz, kaut gan lielos vilcienos jau stāsts ir skaidrs - mēs turpinam dzīvot mītos, ko kādam ir izdevīgi uzturēt dzīvus, un pārtika vairāk nekā jebkas cits ietekmē mūsu veselību.
"Zāles neārstē veselības problēmas. Tās tikai maskē simptomus."
Bet to jau mēs zinājām, ne? Tad priekš kam būtu jālasa šī
grāmata?
Jo grāmata ir interesanta. Un tā satur mežonīgi daudz informācijas
un tēmas, par kurām der aizdomāties. Piemēram, to mēs zinām visi -
ka mūsdienās ļoti lielai daļai cilvēku ir nesabalansēts uzturs.
Haimens raksta, ka tikai 10% cilvēku ir tik sabalansēts uzturs un
vielmaiņa, ka psihoterapija spētu viņiem palīdzēt. Pārējiem..
vispirms jāsāk ar ēdienkartes revidēšanu, nevis jācer uz brīnumu -
psihologu, antidepresantu vai kaut ko tamlīdzīgu.
"Būs ļoti grūti atbrīvoties no slimības ar runāšanu vai meditēšanu, ja esat saindējies ar dzīvsudrabu vai jūsu organismā trūkst folijskābes, vai ir radušies vairogdziedzera darbības traucējumi, vai izdzerat divpadsmit krūzītes kafijas dienā, vai dienā uzņemat aptuveni 200 gramus cukura (uz vienu cilvēku Amerikas Savienotajās Valstīs vidēji patērētais cukura daudzums), vai arī jums ir smadzeņu iekaisums, ko radījusi glutēnu saturoša pārtika."
Bioloģiskie procesi ir jāapskata vispirms, un tikai pēc tam
citas terapijas metodes. Interesanti.... man nav pieredzes ar
psihologiem vai terapeitiem, bet vai viņi apskata arī cilvēka
ēdienkarti un vispārējo veselības stāvokli kopumā?
Kā jau pēc nosaukuma var spriest - te centrā ir mūsu prāts un tā
varbūtējās kaites, kuru ārstēšanā pēc Haimena domām ir nepieciešama
revolūcija, jo vecās metodes nestrādā, kā arī arvien vairak un
vairāk cilvēku skar kāds psihiskais traucējums, ir jāmeklē iemesls,
kāpēc tā notiek, turklāt masveidā - cilvēki ir noguruši, cieš no
depresijas, trauksmes, lieto nomierinošus līdzekļus... Tātad
cēlonis ir mums blakus un visiem pieejams. Tā.. un tagad
paskatieties, kas par pārtiku gozējas lielveikalu plauktos ar cik
stilīgām mākslīgām piedevām.... Domājat - tā mūs nemaz
neietekmē?
"Visefektīvākais jūsu rīcībā esošais instruments savas smadzeņu darbības un veselības mainīšanai ir... dakšiņa."
Vēlāk autors kopumā min 4 soļus, kas iekļauj arī fiziskās
aktivitātes un videi draudzīgu zaļu dzīvesveidu, kā arī....
vitamīnus.
Tā gan ir lieta, kas mani neuzrunāja... bet to nevar tā vienā vārdā
aprakstīt, kāpēc, redziet - stāsts jau iesākas ļoti labi. Marks
Haimens ar daudzām atsaucēm pamato, ka visas psihiskās saslimšanas
nevar izārstēt, neārstējot ķermeni kopumā. Kā jau grāmatas vāks
piesaka - jautājums ir par to KĀ ĒST, un cik ļoti pārtika var
ietekmēt visu šo tik populāro slimību - depresija, hiperaktivitāte,
gaitu un rašanos vispār. Nav jēgas dzert antidepresantus, ja netiek
meklēti dziļāki cēloņi, un tādi ir. Tiktāl pilnība piekrītu, bet
tad seko nākamais - mums visiem obligāti jādzer multivitamīni, jo
mūsdienās neviens cilvēks ar pārtiku nevar visu vajadzīgo uzņemt.
Ak dies, cik reizes dzirdēts stāsts. Te tev nu bija - šis neesot
zāļu lobijs. Nu zāļu varbūt nav, bet vitamīnu gan. Nez, vai šie
cilvēki kādreiz ir sasēdināti pie viena galda? - Tie, kas apgalvo,
ka jādzer vitamīni, ka ar pārtiku tos nevar uzņemt, un tie, kas arī
raksta grāmatas, kur ar atsaucēm uz pētījumiem pierāda, ka no
sintētiskajiem vitamīniem maza jēga ir, jo mūsu organisms daudz ko
nepārstrādā?
Lai vai kā, katram galva uz pleciem, un cerams, pirms visu
tabletīšu pirkšanas, plānojat aprunāties ar ārstu un veikt
analīzes... Haimens jau kaut kur beigās arī min, ka jāizvēlas tikai
kvalitatīvi uztura bagātinātāji.
Tālāk seko arī detalizētāks plāns, ko un kā ēst. Šis autors neko
strikti neaizliedz, un iesaka ievērot mērenību. Uz 6 nedēļām
izslēdziet piena un glutēna produktus, pēc tam tos palēnām varēsiet
ieviest atpakaļ, bet sākumā, lai organisms saņemtos uz darbošanos
(jo ar daudz ko tas var tikt pats galā, ja vien nav piesārņots un
netiek apgrūtināts), no tiem būtu jāatsakās. Man vēl iepletās acis
pie šokolādes daudzuma - tumšo, kur kakao ir vairāk kā 70% drīkstot
ne vairāk kā 30-60 gramus dienā. Bet tas taču ir daudz! Vai arī
tikai man tā liekas? Es nemaz vairāk par vienu mazo gabaliņu no
100gramīgas šokolādes tāfelītes nevaru apēst, un nu jau šķiet divus
mēnešus ēdu vienu šokolādi. Pa gabaliņam...
Kopumā ņemot, grāmata man likās ļoti interesanta, dažreiz varbūt
mazliet par sarežģītu, bet to nevar noliegt, ka smadzenes un to
darbība ir nopietni izķidāta, lai mums taptu skaidrs, kā organisms
darbojas un cik unikāls tas ir. Un tas pats vecais stāsts - mīļie,
vai jūs maz apzinieties, ar kādu degvielu uzturat sevi pie
dzīvības? No tās ir atkarīga mūsu veselība un pašsajūta.
Ilze Lipska, absolutsed.lv, 21.01.2015.
