Šis ir patiesi nikns uzbrukums kviešiem. Viljama Deivisa "Kviešu vēderiņi" daudziem noteikti nebūs pieņemami, un tiks meklēti daudz un dažādi argumenti, lai viņu atspēkotu. Jo - mums ir atkarība no kviešiem. Vienā nodaļā autors salīdzina kviešus ar narkotikām, piesaucot dažādus pētījumus, kā kviešos esošās vielas nonākot asinīs uzvedas tieši tāpat kā opiātu grupas narkotikas. Un te kārta atkarīgajiem protestēt, ka viņi nav atkarīgi no kviešiem, ka viņiem nav problēmas ar apetīti, ar lieko svaru, ar pašsajūtu, ar šizofrēniju, un ka viņi var jebkurā mirklī atteikties no kviešiem. Tiešām var? Vai jūs maz esat informēti, kādi tik produkti nesatur kviešus?

Grāmata sākas ar stāstu par to, kā mainījušies kvieši. Jo noteikti jau kādam bija padomā komentārs par to, ka cilvēku jau gadu tūkstošiem audzē kviešus un kā tad pēkšņi tie ir kļuvuši kaitīgi. Izrādās pēdējo 50 gadu laikā ir notikušas milzīgas pārvērtības! Un kādēļ? Dēļ ražības, dēļ izturības, dēļ vieglākas pārstrādes, jo jāspēj pabarot taču tāds cilvēku kvantums. Un ar šo ražību lepojas! Paskat, pat LMT reklāmā to uzsver kā lietu, ar ko lepoties, ka ražība mūsdienās ir lielāka kā Ulmaņlaikos. Tiek izskaidrots ar visu stāstu par hromosomām, par kviešu uzbūves maiņu, kā arī visu papildina pieredzes stāsts, kā autors ir sameklējis šos senos kviešus un uz savas ādas pārbaudījis efektu - kāda ir atšķirība! Tā - šī ir pirmā lieta, par ko padomāt, jo tā mūsdienu zinātnieku apsēstā vēlme mainīt lietu dabu... nu, sakiet, ko gribat, tā ir biedējoša. Te gan noteikti gribu piebilst, ka grāmatai pietrūka kāda zinoša cilvēka ievads par to - kādus kviešus audzē Latvijā, jo autors, protams, stāsta par savu zemi, Ameriku, un tur jau notiek daudz kas, par ko mums te mati ceļas stāvus, īpaši jau tagad svaigākie notikumi - Amerika negrib marķēt savus produktus ar ĢMO zīmi, ko pieprasa Eiropas tirgus.

Vēl viens aspekts, par ko autors daudz runā - pilngraudu kviešu produkti, ko mūsdienu uzturspeciālisti ceļ vai debesīs. Teikšu godīgi, te man vēl lielas pārdomas un meklējumi priekšā - jāpapēta šis jautājums tuvāk, un autors sniedz labu atspēriena punktu. Vienu mīnusu pilngraudu produktiem jau biju dzirdējusi - ka tos daudz lietojot (bet cik ir daudz?), tiek kavēta dzelzs uzsūkšanās. Protams, ja skatās vitamīnus un minerālvielas, tad pilngraudu produktā tās ir vairāk,  bet vai vieni šie rādītāji tiešām produktu padara par superproduktu? Es jau sen par savu ideālu esmu izvirzījusi pilnībā atteikties no kviešu miltiem (kāpēc? egoistiski, jo pašsajūta ļoti uzlabojas, kopš esmu samazinājusi to patēriņu), bet varbūt pareizākais ceļš ir nevis pakāpenisks, bet reāls boikots? Mjā - šī ir otrā tēma, kas nu lauza galvu - vai tiešām tie pilngraudu produkti ir veselīgāki. Ja tie kvieši tiešām ir mainījušies tā, ka šim augam, ko mēs saucam par kviesi, nav ne mazākā līdzība ar to, kas gadu tūkstošiem ir bijis kviesis, tad vārds "pilngraudu" tiešām ir tukša skaņa, vai pareizāk sakot - modes vārds.

Protams, ka var apjukt mūsdienu teoriju vidū. Ir tām kopīgais, bet ir arī atšķirīgais. Te sliktie ir kvieši, bet gaļa, olas, piena produkti, ko varbūt atceramies kā bubuļus no Ķīnas pētījuma, ir ieteicami. Starpcitu, Ķīnas pētījuma atspēkojumam ir atsevišķa nodaļa, un šis autors uzskata, ka Ķīnas pētījums ir nepilnīgs, un ka dzīvnieku olbaltumvielas nemaz nav tik sliktas. Kur ticamības moments? Pavisam normāls un dabisks jautājums.

Ja man būtu jāatbild, tad es teiktu, ka visām tām teorijām pa vidu esam mēs paši, un katram pašam ir jāizvērtē, kas viņam liek justies labāk un kas ne. Varam jau šo visu pasludināt par kārtējo, no pirksta izzīsto teoriju, bet vai jūs neesat ievērojuši, ka tik tiešām kviešus saturoši produkti rada kaut ko līdzīgu atkarībai? Un, lai nu no kā, bet no tādām lietām kā bulciņas, cepumi, našķi, cilvēkiem ir visgrūtāk atteikties... Tā, pirms atbildat, gribu vēl kaut ko pateikt - vai jūs esat izmēģinājuši, kāda ir atšķirība neēdot kviešu produktus? Ja nē, tad tā īsti nemaz nevarat apgalvot, ka nekas nemainītos, ne? Kopš es uz savas ādas izmēģināju pH diētu, kas arī ietver atteikšanos no kviešu miltu produktiem (vai patiesībā teju katra veselīga uztura teorija neaicina atteikties no baltajiem miltiem un to produktiem?), varu piekrist - kaut kas tur ir. Un ja jūs bieži sūdzaties par nespēku, par nogurumu, par galvassāpēm, par muguras sāpēm, par lieko svaru - pamēģiniet. Izlasiet autora ieteikumus, un minētās pacientu pieredzes, un atsakieties no kviešiem. Nedēļu, divas, vēl labāk mēnesi, un ja tiešām nejutīsiet nekādu atšķirību, tad atmetiet šīm runām ar roku un atkal ēdiet kviešus. Bet visticamāk, pamanīsiet pārmaiņas. Tālākais jau ir jūsu pašu izvēle.

Kā ir ar mani? Palēnām lasot un izvērtējot daudz dažādus avotus, veidoju savu ideālo ēdienkartes modeli. Protams, izlasot viņa uzbrukumu Ķīnas pētījumam, par nepilnīgumu, gribējās aizrādīt, ka viņam pašam arī daudzas lietas nav īsti līdz galam izskaidrotas. Labi, tas, ko mūsdienās saucam par kviesi, ģenētiski ir pilnīgi atšķirīgs no kvieša, ko pazinuši mūsu senči, BET - tā jau tās jaunās šķirnes tiek radītas - krustojot mainās "sastāvs". Mēs te nerunājam par ĢMO, kaut gan to prasītos, jo autors piemin firmas, kas mūsdienās izplata ĢMO sēklu, vai viņš ir tieši pret ĢMO? Jo izklausās, ka viņš ir pret selekciju kā tādu. Bet tad jau... hmm... tad jau teju nevienu dārzeni no mūsdienu šķirnēm nevar ēst, jo tie ģenētiski diez vai līdzinās saviem senčiem. Vai arī kviešu šķirņu radīšana atšķiras no citiem augiem? Par kādu tieši kviešu šķirņu pārveidošanu iet runa? (Kad tiek stāstīts kā tieši mūsdienu kviesis atšķiras no senā, derētu blakus arī stāsts, piemēram, par kartupeli vai gurķi, lai top skaidrs, ka kviešu selekcionāru darbs patiesi ir kaitīgs, bet visas citas kultūras drīkst selekcionēt.)

Nu ja. Vārdu sakot, labākam pamatojumam būtu derējis vēl kādu kultūru paņemt klāt, lai viņam nevar pārmest "nepilnīgumu", ko viņš pārmet citiem.

Ja esat nolēmis atteikties no kviešu produktiem, šajā grāmatā atradīsiet sarakstu ar tiem produktiem, no kuriem jāatsakās, ir arī piemēra ēdienkarte, kā arī dažas receptes. Tās apskatot, viena iekrita acīs un nācās mainīt vakariņu plānus. Tiesa, te man arī jāpasaka, kas man grāmatā ļoti, ļoti nepatika un neuzrunāja. Izlasīju receptes pagatavošanas gaitu - jāgatavo mikroviļņu krāsnī! un nekādas alternatīvas, piemēram, cik ilgi jācep cepeškrāsnī. Tas man pilnīgi bija kultūršoks, ka receptes, kas pretendē uz birku "Veselīgas", ir jāgatavo mikroviļņu krāsnī. Vai arī to autors tiešām uzskata par veselīgu un vēlamu lietu ikvienā mājā? Nekādos komentāros viņš neizplūst.

Vēl man tiešām pietrūka mazliet paplašinātāka skatījuma, jo autors ir ļoti koncentrējies uz kviešiem, to jau pēc nosaukuma var izsecināt, bet nekad nav tā, ka Ļaunais ir tikai viens. Ir jāskata kopaina, un kopainā šad tad tie kvieši taču neko sliktu neizdara, ja vien jums nav glutēna nepanesamība, kurai arī autors pievēršas, un par ko es uzzināju daudz ko jaunu. Kopumā vērtējot - grāmata ir lasīšanas vērta, un galvenā problēma ir patiešām aktuāla - rietumu kultūrā kviešu miltu produktu ir pārāk daudz. Vairāk dārzeņus vajadzētu ēst.

Katrā ziņā -  durvis diskusijai, pārdomām nu ir atvērtas. Ko jūs domājat par kviešiem?

Ai, aizmirsu taču par to recepti uzrakstīt. Vārdu sakot, mikroviļņu krāsns man nav, un cepu es cepeškrāsnī. Un sanāca labi!

Linsēklu vraps.

Linsēklas sajauc ar garšvielām, kokosriekstu eļļu, olu un nedaudz ūdeni. Samaisa, izklāj plānā kārtiņā uz pannas un cep. Es cepu 200 grādos kādas 5-7 minūtes. Var jau būt, ka mikroviļņu krāsnī ceptu, tiešām var locīt kā vrapu, bet manējais pārlūza uz pusēm, kad locīju, tāpēc atmetu ar roku un izmantoju kā svaigo picu pamatni - pāri krējuma-ķiploku-garšaugu mērcīte, svaigi kāposti, tomāts un dillītes. Tiešām ļoti garšīgi.

Ilze Lipska, absolutsed.lv, 25.06.2014.