Kājām izstaigāt visu Latviju, apmeklēt katru pagastu un ciemu, katru skolu, muzeju un baznīcu, bez steigas aprunāties ar ikvienu ceļā sastapto – tāda savulaik bijusi Imanta Ziedoņa iecere.
Daļa no tās tika īstenota nu jau leģendārajā grāmatā
“Kurzemīte”. Tomēr izrādās, ka tas bijis tikai sākums krietni
lielākam projektam – krustu šķērsu izstaigāt arī pārējos Latvijas
novadus. Tagad kopā ar dēlu, rakstnieku Rimantu Ziedoni, tapusi arī
grāmata par Augšzemi jeb Leišmalīti, ko šobrīd laiž klajā Apgāds
Zvaigzne ABC.
“
Leišmalīte” nepārprotami ir “Kurzemītes” turpinājums –
gan stilistiski, gan saturiski: var teikt, ka tām ir kopīga
asinsgrupa. Protams, laikmets ir cits, un teju četrdesmit gadu
laikā, kuri aizritējuši kopš "Kurzemītes" publicēšanas, daudz kas
ir ticis pārvērtēts. “Leišmalīte” tapusi gandrīz desmit gadu ilgā
laikposmā: krustu šķērsu izstaigāta, izbraukāta, izpētīta visa
Latvijas pierobeža no “Lietuvas gala” – Nidas līdz pat
“Baltkrievijas galam” – Ilūkstei, pavisam mērojot 571 kilometru.
Darbā sīki un iejūtīgi atainoti cilvēku, dzimtu, ciemu, baznīcu,
skolu, muzeju, ēku likteņi, Pirmais un Otrais pasaules karš un
citādas lielas un mazas cīņas, ļaudis – no zemnieka līdz
valstsvīram. Darbu var pielīdzināt uz versmainas uguns uzliktam
mutuļojošam kultūrvēstures katlam: tur kārtu kārtām klājas vēsture
un teikas, apraksti un nostāsti, izloksnes un likteņvietas.
Fantastiski ir mērogi, kuros autori rīkojušies, ietverot gan
kolosālu laika atvēzienu – no senlaikiem līdz mūsdienām, – gan
telpas tvērumu, ko papildina arī plašs krāsainu fotoattēlu
klāsts.
Šī ir Latvijas ļaužu un dzimtu – latviešu, vāciešu, poļu,
lietuviešu – likteņstāstu grāmata. Plaša un dziļa gan laika, gan
telpas dimensijā. Lielais atvēziens.
Grāmatas “Leišmalīte” prezentācija notika trešdien, 12. decembrī plkst. 16.00 Rīgas Latviešu biedrības Kamīnzālē.
“Brāļi Ziedoņi, gribas teikt pēc grāmatas izlasīšanas, kaut
zinu, ka tēvs un dēls Ziedoņi. Imants – dramatiskāks, Rimants –
ironiskāks, bet acis tās pašas. Ziedoņu acis. Ja ziedoņa acīm
skatās, skatītais ir cerīgāks un dzīvīgāks, nekā rudeņa acīm
skatītais. Kā savā Mūžīgajā kalendārā rakstījis latgaļu
rokrakstnieks Andrīvs Jūrdžs: ja tu dzīvību mīli, tad neiztērē
laiku velti, jo dzīvība laikā pastāv.”
Inga Ābele
“Šajā grāmatā mēs varam baudīt materializētu akāšas hroniku par
mūsu mīļo Latviju kā tādu kosmisku tārpeju starp zemi un debesīm,
austrumiem un rietumiem, kā vecu lāpītu un cauru maisu, kam abi
gali vaļā, kur katrs vadmalas pavediens stāsta, kas tik šajā maisā
nav bijis un caurkritis, jātic, ka arī būs un neizkritīs...”
Pēteris Kļava
“Sekojot līdzi autoru klejojumiem, ienāk prātā doma – ja šādi pastaigātu vēl gadus pārsimts, apmainoties samedītajiem stāstiem, latviešiem arī būtu vienota mitoloģija kā senajiem grieķiem, mīti par katru kalnu, upi, pilsētiņu un galvenais – par varoņu dzimtu savienotajām ģenealoģijām un to piedzīvojumu saaušanos dažādās Latvijas malās.
Šeit nevar nesajust Leišmales mūžam nepabeigto sarunu starp
Raiņa Induli un Mindaugu, tie tagad jaunus darbus sastrādājuši, bet
to raksturi jau tādi paši un tas gan sasilda, gan liek stipri vien
kasīt aiz auss. Nevar nesajust arī kristīgu pēc savas būtības un
daudzu baznīcu apmeklējumu aprakstos caurjūtamu ticību un paļāvību
– ja pie mums vēl ir kāds dēls, kas turpina tēva darbu, tad visam
kādreiz jābūt labi.”
Viesturs Rudzītis
