Imants Ziedonis, Rimants Ziedonis. Leišmalīte

Kājām izstaigāt visu Latviju, apmeklēt katru pagastu un ciemu, katru skolu, muzeju un baznīcu, bez steigas aprunāties ar ikvienu ceļā sastapto – tāda savulaik bijusi Imanta Ziedoņa iecere.

Daļa no tās tika īstenota nu jau leģendārajā grāmatā “Kurzemīte”. Tomēr izrādās, ka tas bijis tikai sākums krietni lielākam projektam – krustu šķērsu izstaigāt arī pārējos Latvijas novadus. Tagad kopā ar dēlu, rakstnieku Rimantu Ziedoni, tapusi arī grāmata par Augšzemi jeb Leišmalīti, ko šobrīd laiž klajā Apgāds Zvaigzne ABC.

“ Leišmalīte” nepārprotami ir “Kurzemītes” turpinājums – gan stilistiski, gan saturiski: var teikt, ka tām ir kopīga asinsgrupa. Protams, laikmets ir cits, un teju četrdesmit gadu laikā, kuri aizritējuši kopš "Kurzemītes" publicēšanas, daudz kas ir ticis pārvērtēts. “Leišmalīte” tapusi gandrīz desmit gadu ilgā laikposmā: krustu šķērsu izstaigāta, izbraukāta, izpētīta visa Latvijas pierobeža no “Lietuvas gala” – Nidas līdz pat “Baltkrievijas galam” – Ilūkstei, pavisam mērojot 571 kilometru. Darbā sīki un iejūtīgi atainoti cilvēku, dzimtu, ciemu, baznīcu, skolu, muzeju, ēku likteņi, Pirmais un Otrais pasaules karš un citādas lielas un mazas cīņas, ļaudis – no zemnieka līdz valstsvīram. Darbu var pielīdzināt uz versmainas uguns uzliktam mutuļojošam kultūrvēstures katlam: tur kārtu kārtām klājas vēsture un teikas, apraksti un nostāsti, izloksnes un likteņvietas. Fantastiski ir mērogi, kuros autori rīkojušies, ietverot gan kolosālu laika atvēzienu – no senlaikiem līdz mūsdienām, – gan telpas tvērumu, ko papildina arī plašs krāsainu fotoattēlu klāsts.

Šī ir Latvijas ļaužu un dzimtu – latviešu, vāciešu, poļu, lietuviešu – likteņstāstu grāmata. Plaša un dziļa gan laika, gan telpas dimensijā. Lielais atvēziens.

Grāmatas “Leišmalīte” prezentācija notika trešdien, 12. decembrī plkst. 16.00 Rīgas Latviešu biedrības Kamīnzālē.

“Brāļi Ziedoņi, gribas teikt pēc grāmatas izlasīšanas, kaut zinu, ka tēvs un dēls Ziedoņi. Imants – dramatiskāks, Rimants – ironiskāks, bet acis tās pašas. Ziedoņu acis. Ja ziedoņa acīm skatās, skatītais ir cerīgāks un dzīvīgāks, nekā rudeņa acīm skatītais. Kā savā Mūžīgajā kalendārā rakstījis latgaļu rokrakstnieks Andrīvs Jūrdžs: ja tu dzīvību mīli, tad neiztērē laiku velti, jo dzīvība laikā pastāv.”
Inga Ābele

“Šajā grāmatā mēs varam baudīt materializētu akāšas hroniku par mūsu mīļo Latviju kā tādu kosmisku tārpeju starp zemi un debesīm, austrumiem un rietumiem, kā vecu lāpītu un cauru maisu, kam abi gali vaļā, kur katrs vadmalas pavediens stāsta, kas tik šajā maisā nav bijis un caurkritis, jātic, ka arī būs un neizkritīs...”
Pēteris Kļava

“Sekojot līdzi autoru klejojumiem, ienāk prātā doma – ja šādi pastaigātu vēl gadus pārsimts, apmainoties samedītajiem stāstiem, latviešiem arī būtu vienota mitoloģija kā senajiem grieķiem, mīti par katru kalnu, upi, pilsētiņu un galvenais – par varoņu dzimtu savienotajām ģenealoģijām un to piedzīvojumu saaušanos dažādās Latvijas malās. 

Šeit nevar nesajust Leišmales mūžam nepabeigto sarunu starp Raiņa Induli un Mindaugu, tie tagad jaunus darbus sastrādājuši, bet to raksturi jau tādi paši un tas gan sasilda, gan liek stipri vien kasīt aiz auss. Nevar nesajust arī kristīgu pēc savas būtības un daudzu baznīcu apmeklējumu aprakstos caurjūtamu ticību un paļāvību – ja pie mums vēl ir kāds dēls, kas turpina tēva darbu, tad visam kādreiz jābūt labi.”
Viesturs Rudzītis