Pasaule, lūk jaunais YA dižpārdoklis! Tas kārtējo reizi pierāda,
ka, lai izklaidētu, jauniešu (un ne tikai jauniešu) literatūras
neiztrūkstošai sastāvdaļai nav jābūt asiņu plūdiem, slepkavošanai
un vardarbībai.
Lieliska, rūpīgi izplānota distopiska pasaule un digitalizēta
pilsēta. Urbāno sabiedrību vada un kontrolē Lieldators, bet kaut
kur ārpusē mīt mežoņi, kas ar saviem vecmodīgajiem uzskatiem par
darbu un dabu tomēr apgādā sabiedrības augstākos slāņus ar
ekoloģisku pārtiku – zemākie pārtiek no sintētiskajiem barības
koncentrāta kubiņiem ar dažādām garšām.
„Mans tētis ienīst pilsētu. Apgalvo, ka cilvēki esot radīti
brīvai dzīvei, nevis verdzībai pilsētā un neesot jēgas cīnīties par
dzīvi augstākā kvartālā. „Zelta krātiņš” – tā tētis to sauc. Viņš
un mamma krāj naudu, lai mēs varētu samaksāt parādus un pārcelties
uz dzīvi Mežonīgajā ielejā. Mežonīgajā ielejā viss ir primitīvi.
Nav tik daudz laika izklaidēm, jo dzīve nav digitalizēta un visi
strādā. Mēs te ārpus Metropoles arī strādājam, bet Mežonīgajā
ielejā it kā strādājot ar prieku un varot pat izvēlēties
nodarbošanos. Turklāt tur plaukst īpatnēja kultūras dzīve –
virtuālās izklaides nav lielā cieņā, bet darbojas teātris, notiek
koncerti, pastāv dažādi hobiju pulciņi. … Kaut kādi dīvaiņi.
Metropolē par viņiem smejas.”
Heidi ir pusaugu meitene no metropoles zemākajiem, nabadzīgajiem
līmeņiem, kuru tuneļos saule nekad neiespīd. Viņa iegūst prakses
vietu sabiedrības augstākajos stāvos un sapņo par karjeru „Zelta
krātiņā”. Jauni draugi, superīgs puisis. Jauna labākā draudzene no
paša sabiedrības krējuma. Praksē nopelnītā alga, ko var tērēt uz
parāda, ja steidzīgi jāiegādājas kleita ballītei vai jānomaina
kleitai pieskaņota matu krāsa. Pirātiskā eho realitāte, kurā jābēg
no Lieldatora uzsūtītajām patruļām. „Drauga” roka un maza adatiņa,
lai nomierinātu nervus, uzzinot šokējošo patiesību par Metropoli.
Nestandarta pirmās mīlas trīsstūris. Veco un jauno draudzību
izvērtēšana un nodošana. Vai godaprāts gūs virsroku pār personisko
aizvainojumu un salauztas sirds atriebības alkām…
75 dienas ir vislabākajā nozīmē klasiski moderns YA
romāns, pārmaiņas pēc bez šaušalīgas asinsizliešanas, un man tas
patika arī tieši tāpēc, bet ne tikai. Lasītājs dzīvo un kļūdās līdz
ar gluži cilvēcīgo un tīnisko Heidi – pieredz to, kā nelieli
panākumi sagroza galvu, cik viegli ir aizrauties ar vieglu, labu
dzīvi un „vieglām” narkotikām pie pirmajām grūtībām tā vietā, lai
pacīnītos, pārdomātu un pārvarētu visu ar skaidru galvu.
Man patriotiski patika arī latviskais elements, kas ir ienests
garlaicīgajā nākotnes Metropoles dzīvē – tie ir grandiozie
ikgadējie Dziesmu un deju svētki, piedalīšanās kuros ir obligāta
visiem pilsētas iemītniekiem – kas nedzied vai nedejo, palīdz tos
organizēt utt. un, protams, obligāti skatās.
Romāns ir salīdzinoši īss, tieši tik vienkāršs un koncentrēts, lai
nebūtu mākslīgi atšķaidīts ar kaut ko lieku un izstiepts biezāks.
Un lai gribētos vēl. (Nav sīki aprakstītas visas 75 dienas, no tām
tikai 12.) Turklāt beigas nav tāds trekns punkts un, tavu brīnumu,
arī ne happy end. Lielisks romāns tīņiem. Kad beidzot būs
turpinājums?!
Inese Bernsone, gramatzimes.wordpress.com, 17.04.2013.
