Pasaule, lūk jaunais YA dižpārdoklis! Tas kārtējo reizi pierāda, ka, lai izklaidētu, jauniešu (un ne tikai jauniešu) literatūras neiztrūkstošai sastāvdaļai nav jābūt asiņu plūdiem, slepkavošanai un vardarbībai.

Lieliska, rūpīgi izplānota distopiska pasaule un digitalizēta pilsēta. Urbāno sabiedrību vada un kontrolē Lieldators, bet kaut kur ārpusē mīt mežoņi, kas ar saviem vecmodīgajiem uzskatiem par darbu un dabu tomēr apgādā sabiedrības augstākos slāņus ar ekoloģisku pārtiku – zemākie pārtiek no sintētiskajiem barības koncentrāta kubiņiem ar dažādām garšām.

„Mans tētis ienīst pilsētu. Apgalvo, ka cilvēki esot radīti brīvai dzīvei, nevis verdzībai pilsētā un neesot jēgas cīnīties par dzīvi augstākā kvartālā. „Zelta krātiņš” – tā tētis to sauc. Viņš un mamma krāj naudu, lai mēs varētu samaksāt parādus un pārcelties uz dzīvi Mežonīgajā ielejā. Mežonīgajā ielejā viss ir primitīvi. Nav tik daudz laika izklaidēm, jo dzīve nav digitalizēta un visi strādā. Mēs te ārpus Metropoles arī strādājam, bet Mežonīgajā ielejā it kā strādājot ar prieku un varot pat izvēlēties nodarbošanos. Turklāt tur plaukst īpatnēja kultūras dzīve – virtuālās izklaides nav lielā cieņā, bet darbojas teātris, notiek koncerti, pastāv dažādi hobiju pulciņi. … Kaut kādi dīvaiņi. Metropolē par viņiem smejas.”

Heidi ir pusaugu meitene no metropoles zemākajiem, nabadzīgajiem līmeņiem, kuru tuneļos saule nekad neiespīd. Viņa iegūst prakses vietu sabiedrības augstākajos stāvos un sapņo par karjeru „Zelta krātiņā”. Jauni draugi, superīgs puisis. Jauna labākā draudzene no paša sabiedrības krējuma. Praksē nopelnītā alga, ko var tērēt uz parāda, ja steidzīgi jāiegādājas kleita ballītei vai jānomaina kleitai pieskaņota matu krāsa. Pirātiskā eho realitāte, kurā jābēg no Lieldatora uzsūtītajām patruļām. „Drauga” roka un maza adatiņa, lai nomierinātu nervus, uzzinot šokējošo patiesību par Metropoli. Nestandarta pirmās mīlas trīsstūris. Veco un jauno draudzību izvērtēšana un nodošana. Vai godaprāts gūs virsroku pār personisko aizvainojumu un salauztas sirds atriebības alkām…

75 dienas ir vislabākajā nozīmē klasiski moderns YA romāns, pārmaiņas pēc bez šaušalīgas asinsizliešanas, un man tas patika arī tieši tāpēc, bet ne tikai. Lasītājs dzīvo un kļūdās līdz ar gluži cilvēcīgo un tīnisko Heidi – pieredz to, kā nelieli panākumi sagroza galvu, cik viegli ir aizrauties ar vieglu, labu dzīvi un „vieglām” narkotikām pie pirmajām grūtībām tā vietā, lai pacīnītos, pārdomātu un pārvarētu visu ar skaidru galvu.

Man patriotiski patika arī latviskais elements, kas ir ienests garlaicīgajā nākotnes Metropoles dzīvē – tie ir grandiozie ikgadējie Dziesmu un deju svētki, piedalīšanās kuros ir obligāta visiem pilsētas iemītniekiem – kas nedzied vai nedejo, palīdz tos organizēt utt. un, protams, obligāti skatās.

Romāns ir salīdzinoši īss, tieši tik vienkāršs un koncentrēts, lai nebūtu mākslīgi atšķaidīts ar kaut ko lieku un izstiepts biezāks. Un lai gribētos vēl. (Nav sīki aprakstītas visas 75 dienas, no tām tikai 12.) Turklāt beigas nav tāds trekns punkts un, tavu brīnumu, arī ne happy end. Lielisks romāns tīņiem. Kad beidzot būs turpinājums?!

Inese Bernsone, gramatzimes.wordpress.com, 17.04.2013.