Pasaule, kurā mīt Jona, ir ideāla – visi dzīvo saskanīgi un pārtikuši, kopā ar savām otrajām pusītēm, starp kurām valda absolūta raksturu saderība, strādā iemīļotu darbu, audzina izcili paklausīgus bērnus, vecumdienās tiek mīļi apkopti. Kopienā valda rūpīgi izstrādāti noteikumi, kurus ikviens mācās ievērot kopš gada vecuma. Un visi tos ar prieku pilda, jo saprot, ka ir vērts to darīt.

Gan bērni, gan vecāki ar nepacietību gaida ceremoniju mēnesi – decembri, kad bērni kļūs par gadu vecāki un saņems nākamā gada privilēģijas atbilstoši vecumam un savai attīstībai – mazie priecājas par priekšā pogājamu jaku ar kabatām personiskajiem sīkumiem, deviņgadnieki par divriteni, vienpadsmitgadnieki – par atļauju nogriezt bērnišķīgās cirtas un bizes. Divpadsmitgadnieki uzzina savu mūža aicinājumu – vecajo padome bērnus visu bērnību ir rūpīgi novērojusi, lai šai vecumā, kad bezrūpīgām rotaļām atvēlētais laiks iet mazumā, katram piešķirtu perfekti piemērotu amatu. Turpmāk pēc skolas stundām notiek arī apmācības jaunajā profesijā. Savukārt pacietīgās ģimenes, kurās vēl nav divu bērnu, šajā dienā, iespējams, saņem rūpīgi izauklētu zīdainīti, ko ideālos apstākļos iznēsājušas un dzemdējušas veselīgas dzimtmātes. Ticiet uz vārda – ikviens šai dienā tiešām ir laimīgs un apmierināts.

Tuvojoties decembrim, Jona ir nobažījies par savu likteni, jo viņam pašam nav ne mazākās jausmas, kāds ir viņa dvēseles aicinājums… Vai vecajo padome tiešām zinās labāk un nekļūdīsies?

Atmiņu saņēmēja amats, kam Jona negaidīti tiek izraudzīts, ir viscienījamākais un viedākais amats kopienā. Tas ir cilvēks, pie kura vecajo padome vēršas pēc padoma, kad ar esošajām zināšanām ir par maz un nepieciešama agrāko paaudžu gudrība. Nav nemaz jāskaidro, cik reti šis amats tiek piešķirts, – tas, protams, notiek iepriekšējā atmiņu saņēmēja sirmā vecumā. Tad sirmgalvis kļūst par atmiņu devēju jaunajam atmiņu saņēmējam.

Tas ir arī vissmagākais amats kopienā – atmiņas par visai necilvēcīgo cilvēces pagātni mēdz būt nepatīkamas, baisas, šaušalīgas un burtiskā nozīmē fiziski sāpīgas. Tas ir tik smags, ka ne katrs, kas izraudzīts par saņēmēju, ir spējis šo garīgo nastu izturēt. Kā veiksies mazajam, bet apzinīgajam un apņēmīgajam Jonam? Kādas atziņas un izaicinājumi viņu sagaida?

It kā jauniešu auditorijai paredzētais „vieglās Sci-Fi” romāns " Devējs " lasās ļoti raiti – netraucēti izlasīsiet to dažos vakaros un vēlēsieties, kaut tas turpinātos. Stāsta, ka tieši šis stāsts Sūzenu Kolinsu iedvesmojis sarakstīt Bada spēļu triloģiju. Par to nebrīnos ne drusku un pat nešaubos, ka romāna idejas spētu kalpot par pamatu vēl daudziem gara lidojumiem gan utopiskā, gan distopiskā nākotnē.

Interesants ir arī romāna tapšanas vēsturiskais konteksts (joprojām aktualitāti nezaudējušie jautājumi par abortiem, ģenētiskām un reproduktīvām manipulācijām, eitanāziju, medicīniski asistētām pašnāvībām u. tml.) un jo īpaši sabiedrības reakcija, kas, ironiski, visai līdzinājusies romāna kopienas Tāpatības (Sameness) idejisko radītāju apsvērumiem.

Inese Bernsone, http://gramatzimes.wordpress.com, 22.12.2012.