Citādie ir Citādo triloģijas pirmā daļa, ko sarakstījusi jauniņā Veronika Rota, un cepuri nost viņas priekšā. Stāsts par kārtējo utopiju, kur dzīve šķiet sakārtota un ļaudis pēc savām noteicošajām rakstura īpašībām labākas nākotnes vārdā iedalīti piecās kopienās. Katrs jaunietis 16 gadu vecumā izvēlas kļūt par Nesavtīgo, Drošsirdi, Taisnprāti, Mācīto vai Sirsnīgo. Protams, viss saiet grīstē.

„Cilvēks ilgstoši nespēj būt labs. Ļaunums drīz vien atgriežas un mūs no jauna saindē.”

Neatstāstīšu romāna saturu, tas ir spraigs un aizraujošs, bet paprātošu par divām tēmām.

Pirmā ir jutekliski attēlotā, piedienīgā pirmā mīlestība, kas šajā romānā ir kā viegla vēsma uz asiņainā fona. Saprotu, ka reālā dzīve daļai mūsdienu jauniešu laikam ir tāda, kāda ir – ar visai agru seksu, alkoholu, cigaretēm, datoratkarībām un [nedod Die’s] narkotikām. Laikam piederu pie citas naivas un romantiskas paaudzes (tāpēc man patīk piedienīgas mīlestības un bruņnieciskas fantastikas romāni). Tomēr šai romānā tā ir tikai atsvaidzinoša stīdziņa. Lielāka nozīme ir piešķirta citai mīlestībai – ciešajām ģimenes saitēm, kas izrādās spēcīgākas par kopienu likumiem.

Otrā ir tas asiņainais fons, kas nu jau liekas tik pierasts – kino un arī literatūrā. Agrāk tādi, šķiet, bija tikai „bojeviki” un šausmenes. Bet šobrīd šie dažāda līmeņa kauslīgie „piedzīvojumi” ikdienā ienāk tik agrā vecumā – sākot jau ar multenēm. It kā jau kari un vardarbība gan vēsturiski, gan arī mūsdienās ir neatņemama cilvēces sastāvdaļa. Lasot grāmatu, visu to adrenalīnu un asins šļakatas piedzīvot savā iztēlē ir viena lieta, bet uz ekrāna… Nerunājot par to, ka filmās parasti tiek izlaista lielākā daļa emociju un citu nianšu. Tas ienāca prātā tādēļ, ka arī pēc šā romāna tiks (tiek) uzņemta filma.

Vai ļaunuma un cietsirdības vizualizācija palīdz mūsu pasauli darīt labāku un cilvēkiem kļūt empātiskākiem? Vai gluži otrādi, notrulina līdzjūtību un līdz vienaldzībai un riebumam pieradina pie šausmām un nelaimēm? (Tas, ka kino ir megapelnošs izklaides bizness un filmas noskatās gan tie, kas grāmatas ir izlasījuši, gan tie, kam tās lasīt ir slinkums, ir skaidrs.)

Tad nu atpakaļ pie romāna. Ar Bada spēļu cienīgo cīņu par savu vietu zem saules, naivo, slēpjamo mīlestību un politisko starpkopienu intrigu adrenalīna pilnie Citādie aizrauj ļoti. Ar lielu nepacietību gaidīšu turpinājumus.

Inese Bernsone, http://gramatzimes.wordpress.com, 26.02.2013.